Gara spēks biedrība - ATBILDES/SARAKSTE

ADMINISTRATĪVĀ PĀRKAPUMA LIETA (3)

Thu, 20 Apr 2023 18:22:00 +0000

Закончилось рассмотрение дела административного правонарушения (см. публикация от 2 августа с.г.). Окружной суд признал доводы и основания защиты (которую осуществляла организация "Gara spēks") законными и объективными. Апелляционные жалобы Латвийской полиции и второго участника ДТП (водителя "Субару") признаны необоснованными и отклонены. В интернете на форуме водителей в отношении такой ситуации - выражено убеждение, что (Российские) суды "всегда признают виновным водителя фуры". Надо отдать должное юридической квалификации коллегии уголовных дел Рижского окружного суда! P.S. Что нужно подчеркнуть: суд пришел к заключению, что водитель участвующий в дорожном маневре рядом с длинномерным грузовым автотранспортным средством (также, например и автобусной "гармошкой") - ОБЯЗАН УЧИТИТЫВАТЬ ЗАНОС ХВОСТА ДЛИННОМЕРНОГО ПРИЦЕПА.

Nr. 15550012888621.1

Lieta Nr. 1A/22/2297

LĒMUMS

par atteikšanos ierosināt apelācijas tiesvedību

Rīgā 2022. gada 10. novembrī

Rīgas apgabaltiesas tiesnesis Guntars Kveska, tiesnesis Guntars Stūris un tiesnese Iveta Vīgante saskaņā ar Administratīvās atbildības likuma 245. panta sesto daļu (turpmāk – AAL) nolēma atteikt ierosināt apelācijas tiesvedību administratīvā pārkāpuma lietā saistībā ar L. K. un Valsts policijas Rīgas reģiona pārvaldes Kārtības policijas pārvaldes (turpmāk – iestādes) pilnvarotā pārstāvja Andra Ozola sūdzībām par Rīgas rajona tiesas 2022. gada 27. jūlija spriedumu, jo nepastāv neviens no AAL 244. pantā minētajiem apelācijas tiesvedības ierosināšanas pamatiem.

Krimināllietu tiesas kolēģija, izvērtējot konkrētās lietas faktiskos un tiesiskos apstākļus, uzskata, ka pirmās instances tiesa pamatoti atcēlusi Valsts policijas Rīgas reģiona pārvaldes Kārtības policijas pārvaldes 2022. gada 17. janvāra lēmumu Nr.15550012888621-8 un izbeigusi administratīvā pārkāpuma lietu, līdz ar ko iestādes un L. K. iesniegtās sūdzības ir noraidāmas.

Pārbaudot lietā esošos pierādījumus un izvērtējot sūdzībā norādītos argumentus, Krimināllietu tiesas kolēģija atzīst, ka pirmās instances tiesas secinājums par to, ka pastāv saprātīgas šaubas par vainu administratīvā pārkāpuma izdarīšanā, ir pamatots.

Krimināllietu tiesas kolēģija norāda, ka Ceļu satiksmes likuma 19. panta trešās daļas prasības ir ar daudz vispārīgāku raksturu attiecībā Ceļu satiksmes noteikumu 57. punkta un 75. punkta prasībām, jo tieši šo noteikumu punktu prasību iztulkošana konkrētās ceļu satiksmes situācijas kontekstā nosaka to, vai A.S. ir izdarījis administratīvo pārkāpumu.

No videoieraksta redzams, ka A.S. vadītais transportlīdzeklis braucot pa Tvaika ielu pie krustojuma ar Ganību dambi piebrauc pirmais. A.S., ņemot vērā viņa vadītā transportlīdzekļa gabarītus, bija pieļaujams atkāpties no prasības pagrieziena manevra veikšanai ieņemt attiecīgo malējo stāvokli braukšanas joslā.

Krimināllietu tiesas kolēģija uzskata, ka nav nekāda pamata atzīt, ka šajā brīdī A.S. nebija ieslēdzis labā pagrieziena gaismas virzienrādītāju. Videoierakstā degošs virzienrādītājs ir redzams no pirmā brīža, kad ir redzama transportlīdzekļa Volvo FH 12 aizmugurējā daļa.

Turpmākais video ieraksts ļauj izdarīt secinājumus par divu citu transportlīdzekļu, kuri faktiski vienlaikus piebrauc pie krustojuma, vadītāju izpratni par situāciju ceļu satiksmē, kas bija izveidojusies, A.S. transportlīdzeklim stāvot krustojumā. L. K. vadītais Subaru Forester, izmantojot izveidojušos situāciju, ka starp kravas automobili Volvo FH 12 un brauktuves malu ir atstāts pietiekams brauktuves platums, iebrauc tajā. Savukārt BMW X5 automobiļa vadītājs, saprotot, ka palielinātu gabarītu transportlīdzeklis ir apstādināts šādā stāvokli, jo veiks pagriezienu pa labi, piebrauc Volvo FH 12 no kreisās puses, nevis apstājas tam aizmugurē. Transportlīdzekļa BMW X5 vadītāja rīcību var izskaidrot arī ar to, ka viņš šajā brīdī redzēja Volvo FH 12 ieslēgto gaismas virzienrādītāju. Bez tam no videoieraksta ir redzams, ka BMW X5 stāvoklis savā braukšanas joslā ir atbilstošs, jo citi transportlīdzekļi brīvi nogriežas no Ganību dambja uz Tvaika ielu.

Iestādes iesniegtajā apelācijas sūdzībā tiek atzīts, ka kravas automobiļa sastāva pagrieziena īpatnību dēļ manevra laikā, puspiekabes aizmugurējā daļa virzās pa citu trajektoriju. Tieši šī iemesla dēļ transportlīdzekļa Subaru Forester vadītājai bija jāsaprot, kāpēc kravas automobilis pilnībā nav ieņēmis malējo stāvokli un jārīkojas tā, lai Volvo FH 12 varētu veikt manevru bez traucējumiem.

A.S. nav saucams pie administratīvās atbildības pēc Ceļu satiksmes likuma 53. panta divpadsmitās daļas.

Krimināllietu tiesas kolēģija nekonstatē, ka pirmās instances tiesa būtu nepareizi piemērojusi materiālo tiesību normas vai pārkāpusi administratīvo pārkāpumu lietu izskatīšanu reglamentējošās Administratīvās atbildības likumā noteiktās procesuālās tiesību normas, līdz ar to atzīst, ka nav pamata ierosināt apelācijas tiesvedību.

Lēmums nav pārsūdzams un stājas spēkā tā sastādīšanas dienā.

Tiesnesis G.Kveska

Tiesnesis G.Stūris

Tiesnese I.Vīgante

Dokuments parakstīts ar drošu elektronisko parakstu un satur laika zīmogu.

Dokumenta oriģināls atrodas Tiesu informatīvajā sistēmā.

Gara spēks Jumaeva civilietā (1)

Thu, 20 Apr 2023 17:58:00 +0000

KOMENTĀRS :.... tiks iesniegts vēlak ..

Lietas Nr. C29427321

Lietvedības Nr. CA-1363-23/26

ECLI:LV:RAT:2023:0420.C29427321.37.L

L Ē M U M S

Rīgā 2023. gada 20. aprīlī

Rīgas apgabaltiesas Civillietu tiesas kolēģija šādā sastāvā:

tiesnese referente Žanete Žimante, tiesneses Ilze Ošiņa un Sarmīte Vamža,

rakstveida procesā izskatīja Džurabeka Džumajeva (Djurabek Jumaev) blakus sūdzību par Rīgas pilsētas tiesas tiesneses 2023. gada 21. februāra lēmumu, ar kuru apelācijas sūdzība uzskatīta par neiesniegtu.

Aprakstošā daļa

[1] 2022. gada 16. septembrī, izskatījusi civillietu Džurabeka Džumajeva (Djurabek Jumaev, turpmāk – prasītājs) prasībā pret SIA “ADR skola” (turpmāk – atbildētāja) par atjaunošanu darbā, neizmaksātās darba algas piedziņu un morālā kaitējuma atlīdzināšanu, kā arī atbildētājas pretprasībā par zaudējumu piedziņu, Rīgas pilsētas tiesa nosprieda prasību apmierināt daļēji, bet pretprasību- noraidīt (turpmāk – spriedums).

Par šo spriedumu atbildētāja iesniedza apelācijas sūdzību.

[2] 2022. gada 24. novembrī Rīgas pilsētas tiesas tiesnese nolēma atbildētājas apelācijas sūdzību pieņemt un lietu nosūtīt izskatīšanai Rīgas apgabaltiesas Civillietu tiesas kolēģijai.

2022. gada 14. decembrī Rīgas apgabaltiesas Civillietu tiesas kolēģijas tiesnese nolēma nosūtīt civillietu pirmās instances tiesai likumā noteikto darbību izpildei.

[3] 2023. gada 24. janvārī Rīgas pilsētas tiesas tiesnese nolēma atbildētājas apelācijas sūdzību atstāt bez virzības šādu trūkumu novēršanai: “..atbilstoši Civilprocesa likuma 416. panta pirmās daļas 4., 5. un 7. punkta prasībām, iesniedzot konsolidētu un apkopotu apelācijas sūdzību, kurā vienotā dokumentā uzskatāmi, apkopoti un norādīti atbildētājas argumenti par 2022. gada 16. septembra sprieduma nepamatotību, atkarībā no tā, kādā apjomā atbildētāja apelācijas sūdzību pārsūdz, sūdzības lūgumu daļā vienkopus norādot visus atbildētājas lūgumus, skaidri un nepārprotami norādot, kādu tiesas nolēmumu sūdzības iesniedzēja vēlas norādītu sprieduma rezolutīvajā daļā.”

Nolūkā izpildīt minēto tiesneses lēmumus 2023. gada 15. februārī atbildētāja iesniedza apelācijas sūdzības precizējumus.

[4] 2023. gada 21. februārī Rīgas pilsētas tiesas tiesnese nolēma atbildētājas apelācijas sūdzību uzskatīt par neiesniegtu un atdot iesniedzējai.

Lēmumā norādīti šādi motīvi:

[4.1] Pārbaudījusi tiesā 2022. gada 7. oktobrī sākotnēji iesniegto apelācijas sūdzību, kā arī 2022. gada 16. novembrī, 2023. gada 23. janvārī un 15. februārī iesniegtos apelācijas sūdzības precizējumus, secināms, ka Rīgas pilsētas tiesas tiesneses 2022. gada 17. oktobra un 21. decembra, 2023. gada 24. janvāra lēmumā, kā arī Rīgas apgabaltiesas tiesneses 2022. gada 14. decembra lēmumā norādītie apelācijas sūdzības trūkumi nav novērsti pilnībā. Proti:

[4.1.1] neraugoties uz atbildētājai atkārtoti izskaidroto par nepieciešamību apelācijas sūdzību precizēt atbilstoši Civilprocesa likuma 416. panta pirmās daļas 4., 5. un 7. punkta prasībām, atbildētāja šādu pienākumu nav izpildījusi – nav novērsusi Rīgas apgabaltiesas tiesneses lēmumā norādītās pretrunas un nepilnības;

[4.1.2] atbildētāja atkārtoti nav izpildījusi Civilprocesa likuma 416. panta pirmās daļas 4. punkta prasības, norādot, kādā daļā spriedums tiek pārsūdzēts. Turklāt, apelācijas instances tiesai pieteiktie lūgumi ir savstarpēji pretrunīgi un nav izteikti skaidri un nepārprotami, norādot atbildētājai vēlamo apelācijas instances tiesas sprieduma rezolutīvo daļu;

[4.1.3] apelācijas sūdzībā atbildētāja atsaukusies uz Civilprocesa likuma 427. panta pirmo daļu, nenorādot lūgumu par sprieduma atcelšanu un tā pamatojumu;

[4.1.4] no apelācijas sūdzības teksta un lūgumu daļas nav skaidri un nepārprotami saprotams, kādā apjomā tiek pārsūdzēts pirmās instances tiesas spriedums. Apelācijas sūdzības aprakstošā daļa nesakrīt ar apelācijas sūdzības lūgumu daļu. No lūgumu daļas nav saprotams, vai atbildētāja pārsūdz spriedumu pilnā apmērā kā norādīts apelācija sūdzības aprakstošajā daļā, tostarp daļā, ar kuru par labu prasītājam piedzīta neizmaksātā komandējuma nauda 7 190 euro;

[4.1.5] apelācijas sūdzības lūgumu daļā norādītie prasījumi nav noformulēti precīzi un atbilstoši likumam, lai apelācijas instances tiesa varētu izspriest strīdu, vadoties no apelācijas sūdzības nepārprotamām robežām. Proti, apelācijas sūdzībā nav konkrēti norādīts, kādu tiesas nolēmumu sūdzības iesniedzēja vēlas norādīt sprieduma rezolutīvajā daļā.

[4.1.6] Papildus tam, secināms, ka atbildētāja apelācijas sūdzībā atkārtoti izvirzījusi prasījumus, kuri atbilstoši Rīgas apgabaltiesas tiesneses 2022. gada 14. decembra lēmumā norādītajam nav izlemjami Civilprocesa likumā noteiktajā kārtībā.

[4.2] Pamatojoties uz minēto, atbilstoši Civilprocesa likuma 420. panta otrajai daļai atbildētājas apelācijas sūdzība uzskatāma par neiesniegtu un ir atdodama iesniedzējai.

[5] Par Rīgas pilsētas tiesas tiesneses 2023. gada 21. februāra lēmumu atbildētāja iesniedza blakus sūdzību, apelācijas instances tiesai lūdzot to atcelt un izlemt jautājumu par apelācijas sūdzības pieņemšanu.

Blakus sūdzībā norādīti šādi argumenti:

[5.1] Tiesnese nav ievērojusi Civilprocesa likuma 230. panta ceturtajā daļā noteikto, ka motīvu daļā norādāmi konstatētie fakti, pierādījumi, uz kuriem pamatoti tiesas vai tiesneša secinājumi un argumenti, kā arī normatīvie akti, pēc kuriem tiesnese vadījusies.

[5.2] Atbildētāja nepiekrīt viedoklim, ka nav izpildīta Civilprocesa likuma 416. panta pirmās daļas 4. punkta prasība, jo apelācijas sūdzības ievaddaļā ir tieši un precīzi norādīta sprieduma pārsūdzētā daļa. Proti- uzteikuma atzīšana par prettiesisku un prasītāja atjaunošana darbā; atlīdzības par piespiedu kavējuma laiku 11 823,50 euro piedziņa; pretprasības noraidīšana; ar lietas vešanu saistīto izdevumu 3 562,50 euro piedziņa.

Apelācijas sūdzības ievaddaļā nav norādes par sprieduma pārsūdzēšanu “pilnā apjomā”, kas nozīmē, ka spriedums pārsūdzams “nepilnā apjomā”.

[5.3] Atbildētāja nepiekrīt tiesneses atzītajam, ka apelācijas instances tiesai pieteikti savstarpēji pretrunīgi lūgumi, jo lūgumi ir skaidri un saprotami. Salīdzinājumam norādāmi lūgumi tiesai:

- apelācijas instances tiesā izskatīt pēc būtības spriedumu daļā par uzteikuma atzīšanu par prettiesisku un prasītāja atjaunošanu darbā; par atlīdzības par piespiedu kavējuma laiku 11 823,50 euro piedziņu, šādu prasību pilnībā noraidot;

- apelācijas instances tiesā pēc būtības izskatīt 2.03.2022.pretprasību;

- apelācijas instances tiesā pēc būtības izskatīt prasījumu par 3 562,50 euro piedziņu zvērinātas advokātes labā.

Minētos lūgumus nevar uzskatīt par “savstarpēji pretrunīgiem”, jo pretprasības izskatīšanas jautājums nav saistīts ar uzteikuma atzīšanu par spēkā neesošu, kā arī ar jautājumu par advokāta atalgojuma izvērtēšanu. Arī lūgums apturēt spriedumu daļā par komandējuma naudas piedziņu nav saistīts ar citiem apelācijas sūdzībā norādītajiem lūgumiem.

[5.4] Attiecībā par atsauci uz Civilprocesa likuma 427. panta pirmo daļu norādāms, ka tas pamato lūgumu izskatīt spriedumu daļā par pretprasības noraidīšanu, atzīstot šo daļu par nepamatotu.

Pirmās instances tiesa kļūdaini atteicās pieņemt atbildētājas pretprasības pieteikuma papildinājumus, tādēļ atbildētāja apelācijas kārtībā apstrīd šādu tiesas rīcību, jo likums to pieļauj.

[5.5] Nepamatots ir tiesneses secinājums, ka no apelācijas sūdzības satura nav skaidrs, kādā apjomā spriedums tiek pārsūdzēts. Apelācijas sūdzības aprakstošā daļa nesatur vārdus “pārsūdz spriedumu pilnā apmērā”, bet norādītas trīs pārsūdzamā sprieduma daļas: uzteikuma atzīšana par prettiesisku un prasītāja atjaunošana darbā; pretprasības noraidīšana; ar lietas vešanu saistīto izdevumu 3 562,50 euro piedziņa. Nav norādes, ka spriedums tiek pārsūdzēts daļā par neizmaksātās komandējuma naudas 7 190 euro piedziņu. Gluži pretēji apelācijas sūdzības lūguma daļā lūgts apturēt apelācijas tiesvedību šai daļā, norādot pamatojumu minētajam lūgumam.

[5.6] Atbildētājai nav skaidrs tiesneses arguments, atsaucoties uz Rīgas apgabaltiesas tiesneses 2022. gada 14. decembra lēmumu, norādot, ka “prasījumi” nevar būt izlemjami Civilprocesa likumā noteiktajā kārtībā. Apelācijas sūdzības lūguma daļa nesatur neizpildāmus prasījumus.

Motīvu daļa

[6] Izvērtējusi blakus sūdzības argumentus, pārbaudījusi un novērtējusi lietā esošus materiālus, Civillietu tiesas kolēģija secina, ka Rīgas pilsētas tiesas tiesneses 2023. gada 21. februāra lēmums ir atceļams un jautājums nododams jaunai izskatīšanai tai tiesai, kura lēmumu pieņēmusi.

[6.1] Strīdos par darba līguma uzteikumu un citiem ar to saistītiem prasījumiem, kā tas ir konkrētajā gadījumā, likums nenoteic precīzu apelācijas sūdzības formu. Proti, nav ierobežojama lietas dalībnieka tiesība uz apelācijas sūdzības izskatīšanu, ja apelācijas sūdzība formāli atbilst Civilprocesa likuma prasībām.

No Rīgas pilsētas tiesas tiesneses 2023. gada 24. janvāra lēmuma satura izriet, ka apelācijas sūdzība atstāta bez virzības Civilprocesa likuma 416. panta pirmās daļas 4., 5., un 7. punkta prasību izpildei.

Šīs likuma normas noteic apelācijas sūdzības iesniedzēja pienākumu norādīt sūdzībā, attiecīgi: kādā apjomā spriedumu pārsūdz; kā izpaužas sprieduma nepareizība, motivējot iebildumus pret tiesas konstatētajiem faktiem, pierādījumu vērtējumu, juridisko novērtējumu vai materiālo un procesuālo tiesību normu piemērošanu; sūdzības iesniedzēja lūgumus.

[6.2] Civillietu tiesas kolēģija konstatē, ka tiesneses lēmumā norādītajā termiņā – līdz 2023. gada 15. februārim – atbildētāja iesniedza apelācijas sūdzības precizējumus.

Tas nozīmē, ka uz tiesnesi gulstas pienākums pārbaudīt, vai atbildētāja, atbilstoši tiesneses 2023. gada 24. janvāra lēmumam, izpildījusi Civilprocesa likuma 416. panta pirmās daļas 4., 5., un 7. punkta nosacījumus (Civilprocesa likuma 420. panta pirmās daļas 1. punkts).

Izvērtējusi, apstrīdēto tiesneses lēmumu par atteikšanos pieņemt apelācijas sūdzību, Civillietu tiesas kolēģija nekonstatē tā motīvus atbildētājas iesniegtās apelācijas sūdzības, tās precizējumu un tiesneses iepriekš norādīto trūkumu kontekstā.

Citiem vārdiem, tiesneses formāls atzinums, ka lēmumā noteiktie pienākumi nav izpildīti, ir pretrunā ar Civilprocesa likuma 230. panta ceturtajā daļā noteikto tiesneša pienākumu.

[6.3] Atsaukšanās apstrīdētajā lēmumā uz Rīgas apgabaltiesas Civillietu tiesas kolēģijas tiesneses 2022. gada 14. decembrī lēmumu un atbildētājas tiesību neizpildi apgabaltiesas tiesneses lēmuma kontekstā, Civillietu tiesas kolēģijas ieskatā neiztur kritiku, jo minētais apgabaltiesas tiesneses lēmums ir par tiesneša, nevis atbildētājas, pienākumu izpildi.

[6.4] Nevar piekrist tiesneses viedoklim, ka atbildētājai, atsaucoties uz Civilprocesa likuma 427. pantu, ir piesakāms lūgums par sprieduma atcelšanu. Atbildētāja ir paskaidrojusi minētās tiesības piemērošanas aspektu. Turklāt, pienākums Civilprocesa likuma 427. panta kārtībā atcelt zemākas instances tiesas spriedumu pastāv, ne vien izvērtējot šādu lietas dalībnieka pieteiktu lūgumu, bet arī apelācijas instances tiesai pašai vērtējot minētās tiesību normas piemērošanas nepieciešamību.

[6.5] Tā kā netiek konstatēti apstrīdētā lēmuma motīvi tiesneses secinājumam, ka atbildētājas iesniegtā apelācijas sūdzība un tās precizējumi ir pretrunīgi, nav saprotami un neatbilst likumā noteiktajiem apelācijas sūdzības iesniedzējas pienākumiem, Civillietu tiesas kolēģijai nav pamata šādu lēmumu atstāt negrozītu.

[7] Civillietu tiesas kolēģijai nav pamata vērtēt atbildētājas lūgumu par apelācijas sūdzības pieņemšanu, jo atbilstoši Civilprocesa likuma 422. pantam šāda jautājuma izlemšana ir zemākas instances tiesas tiesneša kompetencē.

[8] Ievērojot iepriekš norādīto kopumā un vadoties no Civilprocesa likuma 448. panta pirmās daļas 2. punkta, Civillietu tiesas kolēģija atzīst, ka apstrīdētais tiesneses lēmums ir atceļams un jautājums nododams jaunai izskatīšanai tai tiesai, kura lēmumu pieņēmusi.

[9] Tā kā apstrīdētais lēmums tiek atcelts, blakus sūdzības iesniedzējai ir atmaksājama viņas samaksātā drošības nauda (Civilprocesa likuma 444.1 panta otrā daļa).

Rezolutīvā daļa

Pamatojoties uz minēto un Civilprocesa likuma 449. panta pirmo daļu, Civillietu tiesas kolēģija

n o l ē m a

Rīgas pilsētas tiesas tiesneses 2023. gada 21. februāra lēmumu atcelt un nodot jautājumu jaunai izskatīšanai tiesai, kura lēmumu pieņēmusi.

Atmaksāt SIA “ADR skola”, reģistrācijas Nr. 40103990710, par blakus sūdzību samaksāto drošības naudu 70 euro, kas 2023. gada 2. martā iemaksāta Valsts kasē Tiesu administrācijas kontā Nr. LV37TREL819045808400B ar norādi: “par blakus sūdzības iesniesanas tiesa lieta Nr. C29427321”.

Lēmums nav pārsūdzams.

Tiesnese Ž. Žimante

Tiesnese I. Ošiņa

Tiesnese S. Vamža

Dokuments parakstīts elektroniski ar drošu elektronisko parakstu un satur laika zīmogu.

Dokumenta oriģināls atrodas Tiesu informatīvajā sistēmā.

Augstāk publicets Apgabaltiesas lēmums

===================================================================================================

Rīgas apgabaltiesa Brīvības bulvāris 34, Rīga, LV-1886 riga.apgabals.cl@tiesas.lv

civillieta Nr. C29427321

ar prasītāju Džurabeku Džumajevu (Djurabek Jumaev)

Atbildētājs: SIA ADR skola Reģ. Nr.40103990710

Lomonosova iela 4, Rīga LV-1003

Pārstāvis Boriss Klopcovs personas kods 181151-13001

xxxxxxxxx, Rīga, LV-1002

xxxx@inbox.lv

Blakus sūdzība

par 2023.gada 21. februārī Rīgas pilsētas tiesa tiesneses I. Lūciņa-Linka lēmumu par apelācijas sūdzības nepieņemšanu

(Atbilstoši Civilprocesa likuma 56.1 pirmās daļas 4. punktam tiesas lēmums Jums ir izsniegts 3 (trešajā) dienā no to nosūtīšanas dienas)

[1] 2023. gada 21. janvārī Rīgas pilsētas tiesas tiesnese I. Lūciņa-Linka pieņēma lēmumu lietā Nr. C29427321 atteikt pieņemt Atbildētājā apelācijas sūdzību par 2022. gada 16. septembrī Rīgas pilsētas tiesa spriedumu (turpmāk arī – Sūdzība). Tiesnese ir pieņēmusi lēmumu atteikt pieņemt apelācijas sūdzību, pamatojoties uz Civilprocesa likuma 229. pantu, 230. pantu, 420.pantu.

[2] Uzskatu lēmumu par nepamatotu sekojošus iemeslus dēļ.

Civilprocesa likuma 230.panta - Lēmuma forma un saturs 4. daļa noteic, ka Motīvu daļā norāda konstatētos faktus, pierādījumus, uz kuriem pamatoti tiesas vai tiesneša secinājumi un argumenti, kā arī normatīvos aktus, pēc kuriem tiesa vadījusies. Kā arī, saskaņā ar Latvijas tiesas, Rīgas Apgabaltiesas Civillietu tiesas kolēģija atzīst par pamatotu blakus sūdzībā minēto, ka tiesas nolēmumam jābūt skaidri un nepārprotami argumentētam, lai ieinteresētā persona šo lēmumu var saprast un izpildīt. (sk. Civillietu tiesas kolēģijas 2011.gada 7.februārī lēmums lietā Nr. CA-2491-11/30, Nr. 3-10/2124). Kā arī, Eiropas Cilvēktiesību tiesa (turpmāk arī Tiesa) vairākkārt norada, ka Konvencijas 6. panta 1. punkts uzliek tiesām pienākumu sniegt savu lēmumu pamatojumu, proti, zemākas instances tiesai vai iestādei ir jānorāda iemesli, kas ļautu pusēm efektīvi izmantot visas esošās pārsūdzības tiesības (sk. Garsia Ruiz pret Spāniju 21/12/1999 spriedums § 26; un Helle pret Somiju 19/12/1997 spriedums §§ 59 un 60).

[2.1]Manuprāt, minētie likuma noteikumi netika ievērotās pilna apjomā un proti;

Pārsūdzēta lēmuma ir secināts, ka apelācijas sūdzības noraidīšanas pamatojumus ir:

[3.3.2] Atbildētāja atkārtoti nav izpildījusi Civilprocesa likuma 416. panta pirmās daļas 4. punkta prasības, norādot, kādā daļā spriedums tiek pārsūdzēts, savukārt apelācijas instances tiesai pieteiktie lūgumi ir savstarpēji pretrunīgi un nav izteikti skaidri un nepārprotami, norādot atbildētājai vēlamo apelācijas instances tiesas sprieduma rezolutīvo daļu.

[2.1.1] Nevar saprast tiesneses norādījumus par procesuāla normas neizpildīšanu attiecībā par “nenoradīšanu kādā daļā spriedums tiek pārsūdzēts”. Pirmkārt, saskaņā ar Civilprocesa likuma komentāriem ir noteikts: Saskaņā ar 4.punkta prasībām sūdzībā jānorāda, vai spriedumu pārsūdz pilnā apjomā vai daļā, precīzi norādot, kādā daļā. Tas ir svarīgi tāpēc, ka 426.panta pirmajā daļā paredzēts, ka apelācijas instances tiesa izskata lietu

pēc būtības sakarā ar sūdzību tādā apjomā, kā lūgts sūdzībā . Līdz ar to, ņemot vērā, ka sūdzības ievaddaļa ir tieši un precīzi noradīts kādas daļās spriedums ir pārsūdzēts:

“Tādēļ 2022. gada 16 Rīgas pilsētas rajona tiesas spriedumu pārsūdzams daļā par 2021.gada 23.augustā SIA “ADR skola” rīkojumu (uzteikumu) Nr. 2021/izt/2 atzīšanu par prettiesisku no tā pieņemšanas brīža un prasītāja Džurabeka Džumaeva atjaunošanas darbā no 2021.gada 11.septembra, ar uzlikto pienākumu SIA “ADR skola” - piedzīt no atbildētājas par labu prasītājam atlīdzību par darba piespiedu kavējumu par laika periodu no 2021.gada 11.septembra līdz 2022.gada 28.jūlijam 11823,50 EUR apmērā.

Kā arī, minētais spriedums pārsūdzams daļā par pretprasības noraidīšanu, sakarā ar procesuālo tiesību normas pārkāpšanu, kas izpaužas atteikuma uzmanīgi izlasīt un novērtēt Pretprasības papildinājumu (pielikumā).

Kā arī, minētais spriedums pārsūdzams daļā par uzlikto pienākumu (piedzišanu) ar lietas vešanu saistītos izdevumus, proti, atlīdzināt zvērināta advokāta nepamatoti pieprasītu atlīdzību EUR 3562.50 apmērā”.

Līdz ar to, nevar būt strīda, ka pārsūdzamie sprieduma daļas ir precīzi noradītas sūdzībā, saskaņa ar Civilprocesa likuma (turpmāk arī CPL) 416.panta pirmās daļas 4.punkta noteikumiem. Bez tām, sūdzības ievaddaļas nav norādījuma par sprieduma pārsūdzēšanās “pilna apjomā”, kas pēc būtības, nozīmē, ka spriedums pasūdzams “nepilna apjomā”. Secināms, ka tiesneses īpašo neapmierinātību iespējams izraisa “sprieduma pārsūdzībās sekojošus daļās” vārdus trūkums. Šajā sakarā, tiesas praksē nostājās princips attiecībā uz procesuālā tiesību normas ievērošanu, piemēram 2008.gada 11.novembrī Rīgas Apgabaltiesas Civillietu tiesu kolēģijas lēmumā lietā Nr. CA-3678/3, 2008.g., Nr.3-10/248/08 ir secināts: “Tiesa atzīst, ka procesuālo tiesību ievērošana nedrīkst būt pašmērķis, bet tas ir radīts tam, lai personas varētu aizsargāt savas tiesības un intereses. Un tiesa atzīst, kā ir ņemama vērā arī tiesību normas jēga un mērķis”. Autoraprāt, šajā pārsūdzēta lēmumā daļā nav ievērots minētais princips, līdz ar to šajā daļā lēmumu nevar atzīt par pamatotu.

[2.1.2] Kā arī, pārsūdzēta lēmuma ir noradīts, ka apelācijas sūdzības noraidīšanas pamatojumus ir “… apelācijas instances tiesai pieteiktie lūgumi ir savstarpēji pretrunīgi un nav izteikti skaidri un nepārprotami, norādot atbildētājai vēlamo apelācijas instances tiesas sprieduma rezolutīvo daļu.” Saskaņā ar Civilprocesa likuma komentāriem: Sūdzības iesniedzējam, formulējot lūgumu (416.panta pirmās daļas 7.punkts) apelācijas sūdzībā, jāvadās no tā, ka apelācijas instances tiesa skata lietu pēc būtības, nevis pārbauda pirmās instances tiesas sprieduma likumību un pamatotību. Ja pirmās instances tiesas spriedums tiek pārsūdzēts, tas nestājas spēkā, kaut arī apelācijas instances tiesa strīdu izšķirtu tieši tāpat kā pirmās instances tiesa. Apelācijas instances tiesa, izskatot lietu pēc būtības, nelemj par pirmās instances tiesas sprieduma atcelšanu vai atstāšanu negrozītu. Saskaņā ar likuma 432.panta piektās daļas noteikumiem savu attieksmi pret pirmās instances tiesas spriedumu apelācijas instances tiesa izsaka sava sprieduma motīvu daļā.

Saskaņā ar likuma 432.panta otrās daļas prasībām apelācijas instances tiesas sprieduma rezolutīvai daļai precīzi jāatbilst 193.panta sestajā daļā paredzētajām prasībām.

No iepriekšminētā izriet, ka sūdzības iesniedzēja lūgumam apelācijas sūdzībā jābūt tādam, kādu sūdzības iesniedzējs vēlas sprieduma rezolutīvo daļu.

Elementārais salīdzinājums apelācijas sūdzības lūgumu daļas saturu, autoraprāt 1.punkta izteiktas lūgums:

izskatīt spriedumu daļā par 2021.gada 23.augusta SIA “ADR skola” rīkojumu (uzteikumu) atzīšanu par prettiesisku no tā pieņemšanas brīža un atjaunošanu darbā prasītāju Džurabeka Džumaeva no 2021.gada 12.septembra, kā arī par uzlikto pienākumu atlīdzināt prasītajam kompensāciju (atlīdzību) par darba piespiedu kavējumu par laika periodu no 2021.gada 11.septembra līdz 2022.gada 28.jūlijam 11823,50 EUR apmērā - pēc būtībās apelācijas instances tiesā un noraidīt prasību pilna apjomā – ir pietiekami skaidrs un nesatur pretrunīgumu ar citiem lūgumā daļā izteiktiem lūgumiem, proti, (2) par izskatīšanu pēc būtības apelācijas instances tiesā sprieduma daļu par 02.03.2022 Atbildētājā Pretprasības noraidīšanu un (5) par izskatīšanu pēc būtības apelācijas instances tiesā sprieduma daļu par piedzinu EUR 3562.50 apmērā zvērināta advokāta K. Landmesere labā – nekādā veidā nevar būt uzskatami ka “savstarpēji pretrunīgi”, jo atbildētāja pretprasības izskatīšanas jautājums nekādā veidā nav saistīts ar “2021.gada 23.augusta SIA “ADR skola” rīkojumu (uzteikumu) atzīšanu par prettiesisku, kā arī, ar jautājumu par advokāta taisnīgo atalgojumu izvērtēšanu. Saskaņā ar to, šajā daļā – lēmumu nevar atzīt par pamatotu.

Kā arī, lūguma daļā izteikti lūgumi par apelācijas tiesas vērtējumus izvirzītajiem iebildumiem sniegšanas (4. un 6.punkti), t.i. procesuālās nozīmes jautājumi nevar veidot “savstarpēju pretrunīgumu”. Visbeidzot, lūguma daļā izteiktas (3).punkts par iespējamību sprieduma daļā par komandējumā naudas piedziņu – apturēšanas, nav saistīts ar citiem apelācijas sūdzības pieteiktiem lūgumiem. Līdz ar to, tiesas lēmumā pamatojumi daļā par to, ka “apelācijas instances tiesai pieteiktie lūgumi ir savstarpēji pretrunīgi un nav izteikti skaidri un nepārprotami, norādot atbildētājai vēlamo apelācijas instances tiesas sprieduma rezolutīvo daļu.” - nevar uzskatīt par pamatotiem un pietiekami motivētiem.

[2.2] Ka atteikumu pieņemt apelācijas sūdzību tiesa norada, ka “[3.3.3] Apelācijas sūdzībā atbildētāja atsaukusies uz Civilprocesa likuma 427. panta pirmo daļu, nenorādot lūgumu par sprieduma atcelšanu un tā pamatojumu.”

Tas lēmuma pamatojums atteicas pie sūdzības lūguma daļā (2) punktu, kur ir noradīts:

“Vadoties pēc Civilprocesa likuma 426.panta otro daļu un 427.panta pirmajā daļā, ņemot vērā 2021.gada 26.oktobra Augstākās tiesas Senāta lēmuma lieta Nr. C30548120, SKC-1036/2021 4.3. – 4.5.punktos izdarītie secinājumi - izskatīt spriedumu daļā par 02.03.2022 Atbildētāja pretprasības noraidīšanu – pēc būtības apelācijas instances tiesā, atzīstot šo daļu par nepamatotu, ņemot vērā 07.05.2022 Pretprasības papildinājumā saturu, būtību un pieradīšanas nozīmi.”

Sakarā ar to, ka saskaņā ar 21.12.2022 Apgabaltiesas tiesneses lēmumu kurā ir noradīts kļūdainas ieskats par to, ka atbilstoši Civilprocesa likumam lēmums atteikt pieņemt pretprasības pieteikuma papildinājums nav pārsūdzams, bet par to ir izsakāmi iebildumi apelācijas sūdzībā. Tādējādi atbildētāja apelācijas sūdzībā ir izvirzījusi prasījumu par nepārsūdzamu lēmumu. Šajā sakarā var minēt vienīgi civilprocesa komentāros norādītais skaidrojums, par to, ka “lēmumos par pretprasības nepieņemšanu vai atstāšanu bez virzības norādāmas atsauces uz attiecīgajiem pantiem, kas reglamentē prasības celšanas kārtību” pietiekami liecina par pirmās instances tiesas kļūdu uzskatot, ka sakarā jau ir uzsākta lietas izskatīšana pēc būtības un minētie apstākļi liedz lietas dalībniekiem papildināt savus prasījumus. Līdz ar to pirmās instances tiesas acīmredzami subjektīvais ieskats par atteikuma lēmuma nepārsūdzamību, izraisa kļūdaino apgabaltiesas ieskatu par pirmās instances tiesas 12.05.2022 protokollēmuma likumīgumu. Līdz ar to, ņemot vērā, tiesas sprieduma 18.1. - 18.4 . punktos minētie pamatojumu kas izmantoti Atbildētājā pretprasības noraidīšanai, formāli neizveido pamatojumus par sprieduma nepamatotību un neļauj pārsūdzēt spriedumu šajā daļā lūdzot tas atcelt. Tomēr, tieši papildus pierādījumos trūkums (neskaties uz to, ka tiesa tika pārliecināta par pretprasības iesniegtas pierādījumos pietiekamību lūdz ar ko nolemj nepiemērot Civilprocesa likuma 93.panta ceturtās daļas noteikumus, proti nepaziņoja par to trūkumu iesniedzējām) to kopsakarība ar tiesas sprieduma punkta [14.8] atzinumu par prasītajā (SIA ADR skola darbinieka) apzināti prettiesisko rīcību, kas izraisa reālās materiālais kaitējums EUR 4090.77. Minētais faktiskais kaitējums objektīvi un pietiekami pieradīts ar dokumentus kopumu, kas tika pievienotas pie prasibas pieteikuma papildinājumu, kas tika iesniegts tiesa 2022.gada 5.maijā. Līdz ar to, pretprasības likumīga un taisnīga izlemšana ir iespējama vienīgi pretprasības un pretprasības papildinājumā pievienotas pierādījumos. Līdz ar to, sūdzības lūguma daļā (2) ir izteikts formāli neatbilstošs Civilprocesa likuma 416.panta noteikumiem. Saprotams, ka no formālā (procesuālā) viedokli minētais lūgums nav saistošs apelācijas instances tiesai, jo atsauce uz tiesības uz savu aizskarto vai apstrīdēto civilo tiesību vai ar likumu aizsargāto interešu aizsardzību tiesā, saskaņā ar Civilprocesa likuma 1.panta pirmās daļas prasībām un tiesības uz taisnīgo tiesu ievērošanās principu, to kopsakarība ar Civilprocesa likuma 5.panta piektās daļas noteikumiem kopsakarībā ar vispārējo tiesību principu - tiesu juridiskās obstrukcijas aizliegums – nav ietvertas Civilprocesa likuma 416.panta pirmās daļas 7.punkta.

Visbeidzot, sakarā ar to, ka prasītājs Djurabek Jumaev Uzbekistānā pilsonis (atrašanas vai dzīves vieta nav zināmā) un Uzbekistānas juristiem nav ziņas par tiesas praksi vai iespēju sniegt Uzbekistānas “Šariata likuma tiesā” prasibas pieteikumu no Latvijas firmas pamatoties uz Vācijas firmas rēķiniem, jo “tādas lietas nebija”. Līdz ar to, Atbildētājā prātā nepamatotais atteikums pieņemt pretprasību, pēc būtības izveido tiesības uz pieeju taisnīgai tiesai liegšanu, jo Uzbekistāna nav Eiropas Padomes loceklis un neatzīst Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas noteikumus.

Lūguma daļa (2) punkts satur atsauce uz Augstākās tiesas Senāta lēmumu SKC-1036/2021. Izskatot minēta Augstākas tiesas Senāta precedentu lietu tika konstatēti pietiekami līdzīgi lietas apstākli, atbildētājā pretprasības celšanas un noraidīšanas daļā. Īpaši ņemams vērā, Senāta secinājums, ka Civilprocesa likuma 427.panta pirmajā daļā nav norādīts gadījums, ka apelācijas instances tiesa atceļ tiesas spriedumu daļā, ar kuru nav izskatīta pretprasība, pēc analoģijas piemērojami Civilprocesa likuma 427.panta pirmās daļas 5.punkta noteikumi. Likumdevējs, pieņemot Civilprocesa likuma 427.pantu, nav paredzējis un tam arī nebija jāparedz situācija, ka atsevišķā tiesvedībā izskatāms prasības pieteikums pretēji Civilprocesa likuma 136.panta noteikumiem tiek pieņemts kā pretprasība jau ierosinātā lietā un netiek izskatīts pēc būtības. Ievērojot minēto, pastāv pamats pirmās instances tiesas sprieduma atcelšanai daļā par pretprasības noraidīšanu un lietas nosūtīšanai šajā daļā jaunai izskatīšanai pirmās instances tiesā.

Līdz ar to sūdzības autora ieskatā var būt piemērojams Senāta atzinumi, kam ir judikatūras nozīme, saskaņā ar Civilprocesa likuma 5.panta 6. daļas noteikumiem, jo Senāta atzinums par to, ka “pirmās instances tiesas spriedumā nav norādīti motīvi, kas bijuši pretprasības noraidīšanas pamatā – nav vērtēti pretprasības argumenti, pretprasībai pievienotie pierādījumi, kā arī nav norādītas tiesību normas, tādējādi tiesa nav taisījusi spriedumu, ar kuru pretprasība izskatīta pēc būtības” - autoraprāt ir līdzīgs pirmās instances tiesas izteiktam pamatojumiem par pretprasības atstāšanas bez izskatīšanas. Tiesa acīmredzami attiecas ņemt vērā Senāta sprieduma atzinumi. Saskaņā ar tiesību principu prof. V.Bukovskis ir norādījis, ka „.likumu neaizrādīšana un pat nepareiza aizrādīšana neatņem prasītājam iespēju panākt taisnīgu tiesas aizsardzību, vēl vairāk tādēļ, ka jura novit curia - tiesai pašai jāzina likumi un jāpiemēro tie ne tikai pēc likuma burta, bet arī pēc likuma gara" (Civilprocesa mācību grāmata, Rīga, 1933., 305.lpp). Autoraprāt, minētais tiesību princips netika ievērots, līdz ar, ko šajā daļā, lēmumu nevar atzīt par pamatotu.

[2.3] Pārsūdzēta lēmuma ir secināts, ka apelācijas sūdzības noraidīšanas pamatojumus ir “[3.3.4] No apelācijas sūdzības teksta un lūgumu daļas nav skaidri un nepārprotami saprotams, kādā apjomā tiek pārsūdzēts pirmās instances tiesas spriedums, apelācijas sūdzības aprakstošā daļa nesakrīt ar apelācijas sūdzības lūgumu daļu, no lūgumu daļas nav saprotams, vai atbildētāja pārsūdz spriedumu pilnā apmērā kā norādīts apelācija sūdzības aprakstošajā daļā, tajā skaitā arī daļā, ar kuru par labu prasītājam piedzīts neizmaksātā komandējuma nauda 7190 EUR.”

[2.3.1] Tiesa atkārto apelācijas sūdzības nepieņemšanas norada pamatojumu par to, ka “nav saprotams, kādā apjomā tiek pārsūdzēts pirmās instances tiesas spriedums” - šo ieskatā nepamatotība ir noradīta šajās sūdzības 2.1.1. - 2.1.2. punktos.

[2.3.2] Tiesas ieskatā “No apelācijas sūdzības teksta un no lūgumu daļas nav saprotams, vai atbildētāja pārsūdz spriedumu pilnā apmērā kā norādīts apelācija sūdzības aprakstošajā daļā,”. Apelācijas sūdzības aprakstošajā daļā – nesatur vārdus “pārsūdz spriedumu pilnā apmērā”, kas viegli pārbaudāms ar Microsoft Words speciālo funkciju “Meklēt”. Līdz ar to šajā daļa lēmums atzīstams par nepamatotu un nemotivētu, jo skaidri nevar saprast kāda tieši veidā, vai kādas tieši sūdzības daļas “apelācijas sūdzības aprakstošā daļa nesakrīt ar apelācijas sūdzības lūgumu daļu”?

[2.3.3] Tiesas ieskatā no apelācijas sūdzībās teksta nav saprotams, vai atbildētāja pārsūdz spriedumu, tajā skaitā arī daļā, ar kuru par labu prasītājam piedzīts neizmaksātā komandējuma nauda 7190 EUR.” Pretēji lēmuma apgalvojumiem, Apelācijas sūdzības aprakstošajā daļā – nesatur vārdus “pārsūdz spriedumu pilnā apmērā” – bet konkrēti ir norādīti trīs pārsūdzamas sprieduma daļas:

- par SIA “ADR skola” rīkojumu (uzteikumu) Nr. 2021/izt/2 atzīšanu par prettiesisku no tā pieņemšanas brīža un prasītāja Džurabeka Džumaeva atjaunošanas darbā;

- par pretprasības noraidīšanu, sakarā ar procesuālo tiesību normas pārkāpšanu;

- par uzlikto pienākumu (piedzišanu) ar lietas vešanu saistītos izdevumus, proti, atlīdzināt zvērināta advokāta nepamatoti pieprasītu atlīdzību EUR 3562.50 apmērā.

Līdz ar to, ne sprieduma aprakstošajā daļā ne sprieduma līguma daļā nav norādījuma par sprieduma pārsūdzību daļā ar kuru noteikt piedzīt no Atbildētājā neizmaksātā komandējuma nauda. Pretēji tam apelācijās sūdzības lūgumā daļas (3) izteikts lūgums “apturēt apelācijas tiesvedību par spriedumu daļā par neizmaksāto komandējuma naudu EUR 7190 apmērā piedziņu.” Apelācijas lūguma daļā ir noradīts pamatojums minētām lūgumam par apelācijas tiesvedības apturēšanās iespējas, proti, 2021.gada 26.oktobra Augstākās tiesas Senāta lēmuma lieta Nr. C30548120, SKC-1036/2021 4.3. – 4.5.punktos, kurā ir secināts: [4.5] ar Civilprocesa likuma 214.panta 5.punktu lietā apturama apelācijas tiesvedība sakarā ar SIA „Nosaukums” apelācijas sūdzību par pirmās instances spriedumu daļā, ar kuru apmierināta [pers. A] prasība, līdz laikam, kad stāsies likumīgā spēkā vai saskaņā ar apelācijas sūdzību Rīgas apgabaltiesai tiks nosūtīts izskatīšanai pirmās instances tiesas spriedums, ar kuru izskatīta SIA „Nosaukums” pretprasība.

Līdz ar to lēmuma pamatojumu šajā daļā nevar uzskatīt par pamatotu.

[2.4] Tiesa lēmuma par apelācijas sūdzības nepieņemšanas norada pamatojumu par to, ka “[3.3.5] Apelācijas sūdzības lūgumu daļā norādītie prasījumi nav noformulēti precīzi un atbilstoši likumam, lai apelācijas instances tiesa varētu izspriest strīdu, vadoties no apelācijas sūdzības nepārprotamām robežām, proti, apelācijas sūdzībā nav konkrēti norādīts, kādu tiesas nolēmumu sūdzības iesniedzēja vēlas norādītu sprieduma rezolutīvajā daļā.”

Šis tiesas ieskats nevar atzīt par objektīvo un apelācijās sūdzības saturam atbilstošiem, proti:

- Lūguma daļā (1) punkta noradīts lūgums: izskatīt spriedumu daļā par 2021.gada 23.augusta SIA “ADR skola” rīkojumu (uzteikumu) atzīšanu par prettiesisku - pēc būtībās apelācijas instances tiesā un noraidīt prasību pilna apjomā.

- Lūguma daļā (2) punkta noradīts lūgums: izskatīt spriedumu daļā par 02.03.2022 Atbildētāja pretprasības noraidīšanu – pēc būtības apelācijas instances tiesā, atzīstot šo daļu par nepamatotu, ņemot vērā 07.05.2022 Pretprasības papildinājumā saturu, būtību un pieradīšanas nozīmi.

- Lūguma daļā (3) punkta noradīts lūgums: vadoties pēc Civilprocesa likuma 214.panta piektā daļas noteikumiem un 136.panta trešās daļas 2.punkta noteikumiem punktu un ņemot vērā, ka nepieņemtas pretprasības apmierināšana pilnīgi izslēdz sākotnējās prasības apmierināšanu - apturēt apelācijas tiesvedību par spriedumu daļā par neizmaksāto komandējuma naudu EUR 7190 apmērā piedziņu.

- Lūguma daļā (4) punkta noradīts lūgums: - sniedzot apelācijas tiesas vērtējumu izvirzītajiem iebildumiem…

- Lūguma daļā (5) punkta noradīts lūgums: izskatīt tiesas sprieduma pamatotību par piedzinu EUR 3562.50 apmērā zvērināta advokāta K. Landmesere labā - pēc būtībās apelācijas instances tiesā un noraidīt prasību nepamatota apmēra daļās.

- Lūguma daļā (6) punkta noradīts lūgums: sniedzot apelācijas tiesas vērtējumu izvirzītajiem iebildumiem par atteikuma pieņemt 07.05.2022 Pretprasības papildinājumu.

Līdz ar to lēmuma pamatojumu šajā daļā nevar uzskatīt par pamatotu un lietas esošo apelācijas sūdzības saturu atbilstošu.

[2.5] Tiesa lēmuma par apelācijas sūdzības nepieņemšanas norada pamatojumu par to, ka [3.3.6] secināms, ka atbildētāja apelācijas sūdzībā atkārtoti izvirzījusi prasījumus, kuri atbilstoši Rīgas apgabaltiesas tiesneses 2022. gada 14. decembra lēmumā norādītajam nav izlemjami Civilprocesa likumā noteiktajā kārtībā. Vispār nav saprotams kādi konkrēti “prasījumi” nevar būt izlemjami Civilprocesa likumā noteiktajā kārtībā. Rīgas apgabaltiesas tiesneses 2022. gada 14. decembra lēmumā ir noradīts par to, ka:

- atbildētāja apelācijas sūdzībā ir izvirzījusi prasījumus, kuri nav izlemjami Civilprocesa likumā noteiktajā kārtībā, jo tiesa nevērtē un nesniedz atzinumus lietā par atsevišķiem pierādījumiem vai kādu pušu vai pārstāvju darbībām, bet izšķir pušu strīdus atbilstoši izvirzītajiem prasījumiem;

Šajā gadījumā apelācijas sūdzības lūguma daļā nesatur neizpildāmās prasījumus par atzinumus sniegšanu par lietā par atsevišķiem pierādījumiem.

- apelācijas instance tiesa nevar atcelt spriedumu daļā par atteikumu pieņemt pretprasības papildinājumus un aizliegumu pārsūdzēt lēmumu un nosūtīt lietu izskatīšanai pirmās instances tiesā, jo atbilstoši Civilprocesa likumam iebildumi par lēmumu izsakāmi apelācijas sūdzībā; atbildētāja apelācijas sūdzībā ir izvirzījusi prasījumu par nepārsūdzamu lēmumu

Šajā gadījumā apelācijas sūdzības lūguma daļā nesatur neizpildāmās prasījumus par nepārsuzdamas pirmās instances tiesas lēmumu atcelšanu, kā arī, par spriedumu daļā par atteikumu pieņemt pretprasības papildinājumus atcelšanu.

Līdz ar to lēmuma pamatojumu šajā daļā nevar uzskatīt par pamatotu un lietas esošo apelācijas sūdzības saturu atbilstošu.

Visbeidzot , var pamatoti secināt ka pārsūdzētais lēmums izdots pārkāpjot Civilprocesa likuma 230.panta ceturtās daļas noteikumus, proti, tiesas secinājumi un argumenti nav pamatoti ar apelācijās sūdzībās saturu, vēl jo vairāk dažādie tiesneses secinājumi ir pretrunīgi apelācijas sūdzībās izteiktiem lūgumiem un satura būtībai. Kā arī, tiesas lēmums nevar būt atzīstams par skaidri un nepārprotami argumentētam.

Saskaņa ar iepriekšminēto un vadoties pēc Civilprocesa likuma 441. – 443.pantas un 448.panta pirmās daļas trešā punkta noteikumiem

Lūdzu:

1. atcelt Rīgas pilsētas Vidzemes priekšpilsētas tiesas tiesneses I. Lūciņa-Linka lēmumu uz ar savu lēmumu izlemt jautājumu par apelācijas sūdzības pieņemšanu pēc būtības.

Pielikumā:

1. kredītiestādēs “xxxx ” 2023.gada 2.martā Maksājuma uzdevums par drošības naudas par blakus sūdzības iesniegšanas tiesa lietā Nr. C29427321 apmaksas (dokuments pārrakstīts ar drošu elektronisko parakstu);

2. Blakus sūdzības otrais eksemplārs nosūtīšanai prasītajam edoc formātā.

SIA ADR skola pilnvarotais pārstāvis Boriss Klopcovs

GARA SPĒKS TIESĀ (1)

Fri, 10 Feb 2023 09:38:00 +0000

ECLI:LV:AT:2020:0124.A420276619.8.L

Lieta Nr. A420276619, SKA-806/2020 Administratīvo lietu departaments

Latvijas Republikas Senāts

LĒMUMS

Rīgā 2020.gada 24.janvārī

[1] Biedrība „Gara spēks” biedra Aleksandra Bērziņa interesēs iesniedza blakus sūdzību par Administratīvās rajona tiesas tiesneša 2019.gada 28.oktobra lēmumu daļā, ar kuru atteikts pieņemt biedrības „Gara spēks” pieteikumu daļā par Ieslodzījuma vietu pārvaldes 2019.gada 17.aprīļa lēmuma Nr. 1.6-B/1/53 „Par Brasas cietuma izvērtēšanas komisijas lēmumu” atcelšanu un nemantiskā kaitējuma atlīdzināšanu.Ar Senāta 2019.gada 29.novembra lēmumu blakus sūdzība atstāta bez virzības trūkumu novēršanai, proti, pilnvarojumu apliecinoša dokumenta, kas apliecina biedrības „Gara spēks” pilnvarojumu iesniegt blakus sūdzību sava biedra Aleksandra Bērziņa vārdā, vai Aleksandra Bērziņa pašrocīgi parakstītas blakus sūdzības iesniegšanai Senātā (Augstākajā tiesā).[2] Administratīvā procesa likumā paredzētajos gadījumos biedrībām ir tiesības iesniegt tiesā pieteikumu, lai aizstāvētu privātpersonas tiesības un tiesiskās intereses (likuma 29.panta pirmā daļa). Jautājumam, par kuru biedrība vēlas vērsties tiesā sava biedra tiesību aizsardzībai, jābūt saistītām ar biedrības vai nodibinājuma mērķi (Administratīvā procesa likuma komentāri. A un B daļa. Briede J. (Zin. red.) Rīga: Tiesu namu aģentūra, 2013, 359.lpp.).

Biedrības „Gara spēks” statūtos (lietas 20.lpp.) ir ierakstīts, ka tās mērķis ir veicināt notiesāto, aizturēto personu un personu, kas jau atbrīvojas no ieslodzījuma vietas [..] privāto un sociāli ekonomisko tiesību aizsargāšanu, kā arī likumisko tiesību praktisku realizēšanu Latvijas un Eiropas kopienas teritorijā. Gadījumā, ja ar līdztiesas tiesību aizsardzības līdzekļiem neizdodas panākt apmierinošu rezultātu, biedrība, ar biedra piekrišanu, lai aizstāvētu sava biedra kā ieslodzītā, vai bijušā ieslodzītā, vai viņa radinieka, vai citu sociāli neaizsargātas personas aizskartās pamattiesības, var vērsties tiesā ar pieteikumiem, vest lietas, pārsūdzēt tiesas nolēmumus, kā arī veikt citas procesuālās darbības biedrības, arī biedrības biedra vārdā [..].

Biedrība „Gara spēks” iesniegusi blakus sūdzību sava biedra notiesātās personas Aleksandra Bērziņa vārdā par Ieslodzījuma vietu pārvaldes 2019.gada 17.aprīļa lēmuma Nr. 1.6-B/1/53 „Par Brasas cietuma izvērtēšanas komisijas lēmumu” atcelšanu un nemantiskā kaitējuma atlīdzināšanu. Līdz ar to secināms, ka biedrībai „Gara spēks” ir tiesības iesniegt blakus sūdzību sava biedra Aleksandra Bērziņa vārdā.

[3] Šajā gadījumā pēc analoģijas piemērojama Administratīvā procesa likuma 321.panta trešā daļa, kas paredz, ka tiesa (tiesnesis), par kuras lēmumu iesniegta blakus sūdzība, to atzīst par pamatotu, tā var atcelt pārsūdzēto lēmumu pilnībā vai daļā un izlemt jautājumu pēc būtības.

Tā kā šajā gadījumā ir konstatēts, ka biedrībai „Gara spēks” ir tiesības iesniegt blakus sūdzību Aleksandra Bērziņa vārdā, lēmums par blakus sūdzības atstāšanu bez virzības trūkumu novēršanai ir pieņemts nepamatoti. Atbilstoši tiesiskuma principam tiesas rīcībai ir jāatbilst tiesību normām, tāpēc minētais lēmums ir atceļams.Pamatojoties uz Administratīvā procesa likuma 321.panta trešo daļu, senatorenolēma

Atcelt 2019.gada 29.novembra lēmumu, ar kuru atstāta bez virzības biedrības „Gara spēks” biedra Aleksandra Bērziņa interesēs iesniegtā blakus sūdzība par Administratīvās rajona tiesas tiesneša 2019.gada 28.oktobra lēmumu daļā.

Lēmums nav pārsūdzams.Senatore V. Krūmiņa

ЮДИКАТУРА ЕВРОПЕЙСКОГО СУДА ПО ПРАВАМ ЧЕЛОВЕКА

Tue, 10 Jan 2023 14:09:00 +0000

По многочисленным просьбам заключенных, публикую важное решение ЕСПЧ по вопросу доказательного значения показаний сообвиняемых, в том числе и подставных свидетелей.

Владимир Романов (Vladimir Romanov) против России (Жалоба № 41461/02)

По материалам Постановления Европейского Суда по правам человека

от 24 июля 2008 года

Страсбург, 24 июля 2008 г.

(ИЗВЛЕЧЕНИЕ)

Европейский Суд по правам человека (Первая Секция), заседая Палатой в составе:

Х. Розакиса, Председателя Палаты,

Н. Ваич, А. Ковлера, Х. Гаджиева, Д. Шпильманна, Д. Малинверни,

Г. Николау, судей, а также при участии С. Нильсена, Секретаря Секции Суда,

заседая за закрытыми дверями 3 июля 2008 г.,

вынес в тот же день следующее Постановление:

Процедура

1. Дело было инициировано жалобой N 41461/02, поданной против Российской Федерации в Европейский Суд по правам человека (далее - Европейский Суд) в соответствии со статьей 34 Конвенции о защите прав человека и основных свобод (далее - Конвенция) гражданином Российской Федерации Владимиром Анатольевичем Романовым (далее - заявитель) 21 октября 2002 г.

2. Интересы заявителя, которому была предоставлена юридическая помощь, представляла М. Быстрова, адвокат, практикующий в г. Иваново. Власти Российской Федерации были представлены Уполномоченным Российской Федерации при Европейском Суде по правам человека П.А. Лаптевым.

3. Заявитель, в частности, утверждал, что он был сильно избит в изоляторе, что эффективное разбирательство его жалоб на жестокое обращение не проводилось, и что он не имел адекватной возможности допросить в судебном заседании двоих свидетелей обвинения.

4. 3 июня 2005 г. Европейский Суд коммуницировал жалобу властям Российской Федерации. В соответствии с пунктом 3 статьи 29 Конвенции Европейский Суд решил рассмотреть данную жалобу одновременно по вопросу приемлемости и по существу.

5. Власти Российской Федерации возражали против одновременного рассмотрения жалобы по вопросу приемлемости и по существу. Рассмотрев возражения властей Российской Федерации, Европейский Суд отклонил их.

Факты

I. Обстоятельства дела

6. Заявитель родился в 1973 году и проживал до своего задержания в г. Иваново.

A. Рассмотрение уголовного дела заявителя

7. 27 октября 2000 г. четверо лиц напали на И. около его квартиры и попытались ограбить его. И. отбился, и нападавшие скрылись.

8. Через три дня заявитель был задержан по подозрению в попытке ограбления И. в сговоре с Б. и В. В протоколе задержания отмечено, что он задержан за нарушение общественного порядка. Заявителя поместили в изолятор N ИЗ-37/1.

9. На допросе Б. и В., страдавшие наркотической зависимостью, признались в грабеже, совершенном совместно с заявителем. Заявитель объяснял их признание тем, что сотрудник милиции обещал обеспечить названных лиц наркотиками. По его словам, в октябре и ноябре 2000 г. Б. и В. дали письменные признания в грабеже после того, как сотрудник милиции снабдил их наркотиками.

10. 30 октября 2000 г. врачи скорой помощи осмотрели В. Из медицинского заключения от 30 октября 2000 г. следует, что В. страдал наркотической зависимостью, и ему была оказана медицинская помощь. 5 и 6 ноября 2000 г. врачи скорой помощи обследовали Б. Ему поставили диагноз "наркотическая зависимость и абстинентный синдром". Медицинская помощь была оказана.

11. 2 ноября 2000 г. заявитель участвовал в очной ставке с И., который заявил, что 27 октября 2000 г. его пытались ограбить четыре человека в масках. И. утверждал, что сотрудник милиции заявитель имел тот же рост, что и один из нападавших. Заявитель не оспаривал утверждений И. и не задавал ему никаких вопросов.

12. На вопрос следователя заявитель ответил, что намеревался избить И. по просьбе своего друга. Он отрицал, что когда-либо пытался ограбить И. В суде заявитель дал аналогичные показания.

13. 26 октября 2001 г. дело заявителя было передано во Фрунзенский районный суд г. Иваново.

14. Адвокат, представлявший интересы В., добился исследования районным судом медицинского заключения от 30 октября 2000 г., свидетельствующего о наркотической зависимости В.

15. В суде В. и Б. отказались от своих показаний, данных на предварительном следствии. Они утверждали, что признались в грабеже под влиянием наркотической зависимости и в отсутствие адвоката. Они утверждали, что 27 октября 2000 г. они встретили И., но лишь пытались его избить и не имели умысла на грабеж.

16. И. не присутствовал в судебном заседании, и районный суд установил, что он отсутствует по "уважительной причине". Власти Российской Федерации, ссылаясь на докладную записку секретаря районного суда, утверждали, что 29 ноября 2001 г. И. уведомил секретаря по телефону, что он не имеет возможности присутствовать в судебном заседании, поскольку находится в другом государстве. И. подтвердил свои показания, данные на предварительном следствии. Власти Российской Федерации также представили письменное заявление от 28 ноября 2001 г. народной заседательницы, участвовавшей в рассмотрении дела заявителя. Она утверждала, что жена И. уведомила ее по телефону, что муж покинул Россию и не сможет вернуться раньше 3 декабря 2001 г.

17. В заседании 29 ноября 2001 г. районный суд огласил показания И. от 23 апреля и 8 мая 2001 г. Из протокола судебного заседания следует, что районный суд не опрашивал заявителя или его адвоката об их согласии на оглашение показаний. Согласно этим показаниям 27 октября 2000 г. И. открыл входную дверь и увидел четверых людей в масках. Один из них ударил его по лицу. И. попытался закрыть дверь, но нападавший ворвался в квартиру. Входная дверь случайно захлопнулась, и остальные нападавшие не смогли войти в квартиру. И. боролся с нападавшим, открыл дверь и сумел вытолкнуть его из квартиры. Когда он открыл дверь, то увидел другого человека, в котором опознал заявителя. Заявитель ударил И. рукояткой пистолета и убежал. И. утверждал, что нападавшие пытались его ограбить.

18. Районный суд вызвал троих свидетелей, Л., С. и Т.

Л. и С. явились в суд и заявили, что 27 октября 2000 г., в день попытки ограбления, они видели четверых бегущих, но не могут их опознать. Т., проживающий в Израиле, не явился в суд, и его показания на предварительном следствии были оглашены. Их содержание соответствовало показаниям Л. и С.

19. 9 января 2002 г. Фрунзенский районный суд г. Иваново признал заявителя виновным в грабеже при отягчающих обстоятельствах и приговорил его к 11 годам и 3 месяцам лишения свободы. Суд также вынес решение о конфискации имущества заявителя.

20. Районный суд основал свой приговор на показаниях, которые дал И. на предварительном следствии, показаниях Л. и С., показаниях, которые Т. дал на предварительном следствии, признательных показаниях В. и Б. на предварительном следствии и на показаниях заявителя, в которых он признавал, что 27 октября 2000 г. был у И., но не пытался его ограбить. Районный суд отметил, что не установлено, какое имущество намеревались похитить обвиняемые у И.

21. Районный суд отклонил доводы обвиняемых о том, что они признались в преступлении под влиянием наркотического опьянения. Он отметил, что не имеется данных о том, что признание В. и Б. было вынужденным, или что их вынуждали к признанию с помощью наркотических веществ. На предварительном следствии они давали последовательные и подробные показания в присутствии свидетелей и велась видеозапись их допроса. Районный суд просмотрел эти видеозаписи. Заявители выглядят на них нормально, и нельзя утверждать, что находились в состоянии наркотического опьянения.

22. 16 и 22 января 2002 г. заявитель и его адвокат подали жалобы на приговор суда от 9 января 2002 г. Они, в частности, ссылались на то, что приговор районного суда был основан на показаниях И. и Т., данных на предварительном следствии.

23. 23 апреля 2002 г. Ивановский областной суд оставил без изменения приговор от 9 января 2002 г., согласившись с доводами районного суда. В частности, он указал, что районный суд правомерно осудил заявителя на основании показаний И. и Т.

24. 18 октября 2002 г. президиум Ивановского областного суда, рассмотрев дело в надзорном порядке, уменьшил заявителю срок наказания до девяти лет и трех месяцев, указав, что суровость наказания не соответствует степени тяжести содеянного.

Право

II. Предполагаемое нарушение статьи 6 Конвенции в части невозможности допроса свидетелей

92. Заявитель утверждал, ссылаясь на пункт 1 и подпункт "d" пункта 3 статьи 6 Конвенции, что он был лишен права на справедливое судебное разбирательство, поскольку не имел достаточной возможности допросить в судах страны свидетелей, показывающих против него, а именно И., являющегося потерпевшим по делу о грабеже, и T.

Статья 6 Конвенции в соответствующей части устанавливает:

"1. Каждый... при предъявлении ему любого уголовного обвинения имеет право на справедливое... разбирательство дела... судом...

...3. Каждый обвиняемый в совершении уголовного преступления имеет как минимум следующие права:

d) допрашивать показывающих против него свидетелей или иметь право на то, чтобы эти свидетели были допрошены, и иметь право на вызов и допрос свидетелей в его пользу на тех же условиях, что и для свидетелей, показывающих против него".

A. Доводы сторон

93. Власти Российской Федерации, ссылаясь в своих доводах на письменные заявления секретаря районного суда и народной заседательницы (см. § 16 настоящего Постановления), утверждали, что суды страны стремились защитить права обвиняемого. Свидетели были надлежащим образом вызваны в судебное заседание. Однако И. не смог принять в нем участие по уважительной причине: он находился в другом государстве. Фрунзенский районный суд огласил показания И., данные на предварительном следствии. Власти Российской Федерации также отметили, что ни заявитель, ни его адвокат не настаивали на обязательном присутствии И. в судебном заседании. В то же время заявитель имел возможность оспорить показания И. на очной ставке между ними 2 ноября 2000 г. Он не задал никаких вопросов и не оспаривал показаний потерпевшего.

94. Заявитель поддержал свои требования.

B. Мнение Европейского Суда

1. Приемлемость жалобы

95. Европейский Суд считает, что жалоба не является явно необоснованной в значении пункта 3 статьи 35 Конвенции. Он также отмечает, что жалоба не является неприемлемой по каким-либо другим основаниям. Следовательно, жалоба должна быть объявлена приемлемой.

2. Существо жалобы

96. С учетом того, что гарантии пункта 3 статьи 6 Конвенции являются специфическими аспектами права на справедливое судебное разбирательство, предусмотренное пунктом 1, целесообразно рассмотреть данные жалобы с точки зрения обоих положений, взятых в совокупности (см. Постановление Европейского Суда от 26 апреля 1991 г. по делу "Аш против Австрии" (Asch v. Austria), Series A, N 203, p. 10, § 25).

(a) Оглашение показаний И.

97. В настоящем деле потерпевший И. должен рассматриваться для целей подпункта "d" пункта 3 статьи 6 Конвенции в качестве "свидетеля" при автономном толковании этого термина (см. упоминавшееся выше Постановление Европейского Суда по делу "Аш против Австрии", p. 10, § 25), поскольку его письменные показания, данные на предварительном следствии, были оглашены в судебном заседании и использованы в качестве доказательства против заявителя.

98. Прежде всего следует установить, действительно ли, как утверждают власти Российской Федерации, отсутствие требования заявителя о личном присутствии И. в судебном заседании, должно рассматриваться как отказ от права его допроса. По этому вопросу Европейский Суд напоминает, что отказ от права, гарантированного Конвенцией, если он допустим, должен быть выражен недвусмысленно (см. Постановление Европейского Суда от 10 ноября 2005 г. по делу "Бокос-Куэста против Нидерландов" (Bocos-Cuesta v. Netherlands), жалоба N 54789/00, § 65). В настоящем деле Европейский Суд отмечает, что из протокола судебного заседания следует, что районный суд не выяснял согласие заявителя или его адвоката на оглашение показаний. Он указал лишь, что И. отсутствует по уважительной причине, и перешел к оглашению показаний (см. § 17 настоящего Постановления). Не усматривается, что заявитель или его адвокат были предупреждены о необходимости настаивать на вызове И. Власти Российской Федерации не указали положения национального законодательства, которое требовало бы от обвиняемого прямо настаивать на вызове свидетеля, давшего показания против него. Отсутствуют данные и о том, что заявитель и его адвокат сообщили, что не имеют возражений против оглашения показаний (см. для сравнения Постановление Европейского Суда от 26 апреля 2007 г. по делу "Вожигов против Российской Федерации" (Vozhigov v. Russia), жалоба N 5953/02, § 57; и Постановление Европейского Суда от 28 сентября 2006 г. по делу "Андандонский против Российской Федерации" (Andandonskiy v. Russia), жалоба N 24015/02, § 54). Кроме того, в своих жалобах в Ивановский областной суд они указывали, что отсутствие И. затронуло право заявителя на защиту (см. § 22 настоящего Постановления). Областной суд не отклонил жалобу на том основании, что заявитель не просил обеспечить присутствие И., дал оценку мотивировке решения районного суда об оглашении показаний И. и признал ее правильной (см. § 23 настоящего Постановления). Таким образом, Европейский Суд не находит, что заявитель может считаться отказавшимся от своих прав, гарантированных статьей 6 в части возможности допроса показывающих против него свидетелей (см. Постановление Европейского Суда от 8 июня 2006 г. по делу "Бонев против Болгарии" (Bonev v. Bulgaria), жалоба N 60018/00, § 40, с дополнительными ссылками, и упоминавшееся выше Постановление Европейского Суда "Бокос-Куэста против Нидерландов", § 66).

99. Далее Европейский Суд должен установить, составляло использование показаний И., данных на предварительном следствии, в сочетании с невозможностью его допроса заявителем в судебном заседании нарушение права заявителя на справедливое судебное разбирательство.

100. Согласно прецедентной практике Европейского Суда данное право предполагает, что все доказательства обычно представляются в открытом судебном заседании, в присутствии обвиняемого, в условиях состязательности. Однако само по себе использование в качестве доказательства показаний, полученных на стадии предварительного расследования и судебного следствия, не является не совместимым с пунктом 1 и подпунктом "d" пункта 3 статьи 6 Конвенции при условии, что соблюдаются права защиты. Эти права требуют, чтобы подсудимый имел адекватную и надлежащую возможность оспаривать показания, которые дает против него свидетель: задавать ему вопросы, когда получены показания или на более поздней стадии разбирательства (см. Постановление Европейского Суда от 20 сентября 1993 г. по делу "Саиди против Франции" (Saidi v. France), Series A, N 261-C, p. 56, § 43; и Постановление Европейского Суда по делу "A.M. против Италии" (A.M. v. Italy), жалоба N 37019/97, § 25, ECHR 1999-IX). Если свидетели не могут быть допрошены в связи с их отсутствием, власти должны приложить разумные усилия для обеспечения их явки (см. Постановление Европейского Суда от 28 августа 1992 г. по делу "Артнер против Австрии" (Artner v. Austria), Series A, N 242 A, p. 10, § 21, последняя часть; Постановление Европейского Суда от 19 декабря 1990 г. по делу "Дельта против Франции" (Delta v. France), Series A, N 191-A, p. 16, § 37; и Постановление Европейского Суда от 13 ноября 2003 г. по делу "Рашдад против Франции" (Rachdad v. France), жалоба N 71846/01, § 25). Статья 6 Конвенции не дает обвиняемому неограниченного права на обеспечение явки свидетелей в суд. Национальные суды вправе определять, является ли необходимым или желательным допрос свидетеля (см., в частности, Постановление Европейского Суда от 7 июля 1989 г. по делу "Брикмон против Бельгии" (Bricmont v. Belgium), Series A, N 158, p. 31, § 89). Европейский Суд осуществляет лишь надзорную функцию. Наконец, осуждение не может быть основано исключительно или в решающей степени на показаниях свидетеля, которого обвиняемый не мог допросить или который не был допрошен на предварительном следствии или в судебном заседании (см. упоминавшиеся выше Постановление Европейского Суда по делу "Артнер против Австрии", p. 10, § 22; Постановление Европейского Суда по делу "Дельта против Франции", p. 16, § 37; Постановление Европейского Суда от 19 февраля 1991 г. по делу "Исгро против Италии" (Isgro v. Italy), Series A, N 194-A, p. 13, § 35, последняя часть; Постановление Европейского Суда по делу "Солаков против бывшей Югославской Республики Македонии" (Solakov v. former Yugoslav Republic of Macedonia), жалоба N 47023/99, § 57, последняя часть, ECHR 2001-X; и упоминавшееся выше Постановление Европейского Суда по делу "Рашдад против Франции", § 23, последняя часть).

101. Обращаясь к обстоятельствам настоящего дела, Европейский Суд напоминает, что, признавая заявителя виновным, суды страны опирались на показания троих свидетелей, признания обвиняемых и показания И., данные на предварительном следствии (см. § 20 настоящего Постановления). Действительно, заявитель признал, что находился на месте преступления с намерением избить И., и суды учли это признание, но согласно российскому законодательству признание вины может быть положено в основу обвинения лишь при его подтверждении совокупностью имеющихся доказательств по делу (см. § 42 настоящего Постановления). Европейский Суд не убежден, что признание заявителя в намерении избить потерпевшего равнозначно признанию в попытке его ограбить (см. упоминавшееся выше Постановление Европейского Суда по делу "Бонев против Болгарии", с соответствующими изменениями, § 43).

102. Что касается троих свидетелей, они не дали никаких показаний относительно вменяемых деяний и сообщили только, что видели неких четверых мужчин, убегающих с места преступления. Кроме того, свидетели не могли опознать этих мужчин (см. § 18 настоящего Постановления). Что касается признаний, Европейский Суд принимает к сведению, что обвиняемые отказались от них в судебном заседании, ссылаясь на давление, оказанное на них следствием. Оставляя в стороне методику допроса и предполагаемое получение показаний обвиняемых в состоянии наркотического опьянения, Европейский Суд напоминает, что оценка показаний других обвиняемых требует более внимательного подхода, поскольку положение сообщников, дающих показания, отличается от положения обычных свидетелей. Они не дают показаний под присягой, то есть правдивость их сведений не имеет никаких гарантий, позволяющих привлечь их к ответственности за умышленную дачу ложных показаний. В частности, в деле "M.H. против Соединенного Королевства" (M.H. v. United Kingdom) (жалоба N 28572/95, решение Комиссии по правам человека от 17 января 1997 г.) был разработан способ определения того, делает ли признание вины сообвиняемым в качестве доказательства в деле заявителя - разбирательство несправедливым. Для соблюдения гарантий статьи 6 Конвенции при решении вопроса о допустимости признания вины сообвиняемым такое признание может быть принято только при установлении факта совершения преступления признающим свою вину лицом, но не заявителем, и судья обязан разъяснить коллегии присяжных, что признание вины как таковое не доказывает, что заявитель причастен к этому преступлению.

103. С учетом изложенных выше принципов и принимая во внимание доказательную силу показаний свидетелей, признания факта заявителем и признания вины сообвиняемыми, Европейский Суд находит, что показания И., данные 23 апреля и 8 мая 2001 г. на предварительном следствии и оглашенные районным судом, составляли единственное прямое и объективное доказательство, на котором были основаны выводы судов о виновности.

104. Европейский Суд также принимает к сведению, что И. не явился в суд, поскольку он покинул Россию и не мог вернуться ранее 3 декабря 2001 г. (см. § 16 настоящего Постановления). Районный суд огласил его показания в судебном заседании 29 ноября 2001 г., то есть всего за несколько дней до того, как явка И. в суд могла быть обеспечена. Хотя Европейский Суд учитывает обязанность национальных судов обеспечивать надлежащее рассмотрение дел и избегать неоправданных задержек в уголовном судопроизводстве, он полагает, что отложение разбирательства на пять дней в целях получения показаний И. в процессе, на котором заявитель обвинялся в совершении весьма серьезного преступления, грозившего длительным сроком лишения свободы, представляло собой обоснованное отступление от принципа неотложности разбирательства (см. упоминавшееся выше Постановление Европейского Суда по делу "Артнер против Австрии", p. 10, § 21; Решение Европейского Суда от 4 мая 2000 г. по делу "Бериша против Нидерландов" (Berisha v. Netherlands), жалоба N 42965/98; и Решение Европейского Суда от 17 ноября 2005 г. по делу "Хаас против Германии" (Haas v. Germany), жалоба N 73047/01). Власти не сочли нужным откладывать разбирательство. В результате, И. не дал суду показаний в присутствии заявителя.

105. Европейский Суд полагает, что довод властей Российской Федерации о том, что заявителю была предоставлена возможность задавать вопросы И. во время допроса на предварительном следствии 2 ноября 2000 г. [по смыслу?? - является неубедительным]. В этой связи Европейский Суд напоминает, что в качестве общего правила требования пункта 1 и подпункта "d" пункта 3 статьи 6 Конвенции считаются исполненными, если обвиняемый имел адекватную и надлежащую возможность оспорить показания свидетелей, данные против него, и задавать им вопросы на любой стадии разбирательства (см., в частности, упоминавшееся выше Постановление Европейского Суда по делу "Исгро против Италии", Series A, N 194-A, p. 12, § 34; и "Лука против Италии" (Luca v. Italy), жалоба N 33354/96, § 40 - 43, ECHR 2001-II). Европейский Суд принял к сведению тот факт, что у заявителя была очная ставка с И. 2 ноября 2000 г. Однако он считает, что право на защиту не соблюдалось по следующим причинам. На этом допросе И. утверждал, что четверо человек в масках пытались ограбить его. Он не опознал заявителя среди нападавших, отметив только, что тот имел такой же рост, как и один из нападавших, и не указал иных подробностей, относящихся к преступлению или преступникам, которые могли бы свидетельствовать об участии заявителя в грабеже. Поэтому Европейскому Суду не кажется странным, что заявитель не задал никаких вопросов и не оспаривал показаний И. (см. § 11 настоящего Постановления). Помимо этого, Европейский Суд напоминает, что суды страны признали заявителя виновным на основании показаний, данных 23 апреля и 8 мая 2001 г., когда И. изменил свои предыдущие показания, опознал заявителя в качестве одного из нападавших и описал его роль в грабеже (см. § 17 настоящего Постановления). Заявитель не присутствовал на допросах И., проводившихся следователем в эти дни, он также не имел возможности задать вопросы И. тогда или впоследствии. Кроме того, поскольку видеозапись допроса И. на следствии не велась, ни заявитель, ни судьи не имели возможности наблюдать его поведение на допросе и, таким образом, составить представление об их достоверности (см. противоположную ситуацию в Решении Европейского Суда по делу "Аккарди и другие против Италии" (Accardi and Others v. Italy), жалоба N 30598/02, ECHR 2005-...). Европейский Суд не сомневается в том, что суды страны предприняли тщательное исследование показаний И. и предоставили заявителю возможность оспаривать их в судебном заседании, но это едва ли может считаться надлежащей заменой возможности личного наблюдения устных показаний главного свидетеля (см. упоминавшееся выше Постановление Европейского Суда по делу "Бокос-Куэста против Нидерландов", § 71).

106. При таких обстоятельствах Европейский Суд не может признать, что заявитель имел надлежащую и адекватную возможность оспорить показания И., которые имели решающее значение для признания его виновным, и, таким образом, он не использовал право на справедливое разбирательство дела. Соответственно, в этой части имело место нарушение пункта 1 статьи 6 Конвенции во взаимосвязи с подпунктом "d" пункта 3 статьи 6 Конвенции.

(b) Оглашение показаний T.

107. Заявитель дополнительно жаловался на то, что не имел возможности оспорить в открытом судебном заседании показания другого свидетеля обвинения, T. В этой связи Европейский Суд напоминает свой вывод о том, что справедливость судебного разбирательства в отношении заявителя была нарушена ограничениями его права на защиту вследствие отсутствия возможности допросить потерпевшего. Поэтому Европейский Суд считает необязательным отдельно исследовать вопрос о том, была ли нарушена справедливость разбирательства также в связи с тем, что заявитель не имел возможности допросить T. (см. Постановление Европейского Суда от 4 июня 2002 г. по делу "Команицкий против Словакии" (Komanicky v. Slovakia), жалоба N 32106/96, § 56).

…

V. Применение статьи 41 Конвенции

113. Статья 41 Конвенции предусматривает:

"Если Европейский Суд объявляет, что имело место нарушение Конвенции или Протоколов к ней, а внутреннее право Высокой Договаривающейся Стороны допускает возможность лишь частичного устранения последствий этого нарушения, Европейский Суд, в случае необходимости, присуждает справедливую компенсацию потерпевшей стороне".

A. Ущерб

114. Заявитель требовал компенсации материального ущерба и морального вреда, оставляя определение размера компенсации на усмотрение Европейского Суда.

115. Власти Российской Федерации указывали, что "физический вред, причиненный здоровью заявителя", возмещен хирургической операцией. Ивановский областной суд присудил ему также компенсацию в 30 000 рублей. Что касается морального вреда, власти Российской Федерации утверждали, что требование заявителя явно не обоснованно. В любом случае установление факта нарушения Конвенции само по себе является достаточной справедливой компенсацией причиненного морального вреда.

116. Что касается предполагаемого материального ущерба, понесенного заявителем, Европейский Суд отмечает, что заявитель не указал суммы компенсации, которую он требует, и не представил расписок, квитанций или иных документов в подтверждение своих требований. Поэтому Европейский Суд полагает, что он не обосновал надлежащим образом свое требование о компенсации материального ущерба, и соответственно отклоняет его (см. Постановление Европейского Суда от 20 ноября 2007 г. по делу "Недждет Булут против Турции" (Necdet Bulut v. Turkey), жалоба N 77092/01, § 33).

117. Однако Европейский Суд полагает, что заявитель должен был претерпеть боль и страдания в связи с жестоким обращением, которому подвергся. Его страдания не могут быть достаточно компенсированы установлением факта нарушения. Кроме того, он не мог воспользоваться преимуществами адекватного и эффективного расследования его жалоб, а присуждение компенсации судами страны не составило достаточного возмещения. Оценивая указанные обстоятельства на справедливой основе, Европейский Суд присуждает заявителю 20 000 евро в счет компенсации морального вреда, а также любые налоги, подлежащие начислению на указанную выше сумму.

118. Европейский Суд отмечает также, что помимо признания нарушения статьи 3 Конвенции он также установил нарушение подпункта "d" пункта 3 статьи 6 Конвенции во взаимосвязи с пунктом 1 статьи 6 Конвенции. Поскольку требование заявителя связано с установлением этого нарушения, Европейский Суд напоминает, что если заявитель осужден, несмотря на потенциальное нарушение его прав, гарантированных статьей 6 Конвенции, он должен быть как можно скорее поставлен в положение, в котором он находился бы, если бы требования этого положения не были нарушены, и что наиболее целесообразной формой возмещения было бы в принципе новое рассмотрение дела или возобновление производства по нему, если это необходимо (см. Постановление Большой Палаты от по делу "Оджалан против Турции" (Ocalan v. Turkey), жалоба N 46221/99, § 210, последняя часть, ECHR 2005-IV; Постановление Европейского Суда от 13 июля 2006 г. по делу "Попов против Российской Федерации" (Popov v. Russia), жалоба N 26853/04, § 264). В этой связи Европейский Суд отмечает, что статья 413 Уголовно-процессуального кодекса России предусматривает, что производство по уголовному делу может быть возобновлено ввиду установления Европейским Судом по правам человека нарушения положений Конвенции.

B. Судебные расходы и издержки

119. Заявитель не требовал возмещения судебных расходов и издержек, понесенных в судах страны и в Европейском Суде. Соответственно, Европейский Суд не присуждает ему каких-либо сумм по данному основанию.

C. Процентная ставка при просрочке платежей

120. Европейский Суд полагает, что процентная ставка при просрочке платежей должна быть установлена в размере предельной кредитной ставки Европейского центрального банка плюс три процента.

На основании изложенного Суд единогласно:

1) решил исследовать вопрос о наличии у заявителя статуса жертвы предполагаемого нарушения статьи 3 Конвенции при рассмотрении жалобы по существу и постановил, что он по-прежнему вправе утверждать, что является жертвой нарушения для целей статьи 34 Конвенции;

2) признал жалобу в части жестокого обращения в исправительном учреждении, неэффективности расследования инцидента и невозможности допроса свидетеля в открытом судебном заседании приемлемой, а в остальной части неприемлемой;

3) постановил, что имело место нарушение статьи 3 Конвенции в части обращения, которому заявитель подвергся 22 июня 2001 г. в исправительном учреждении N ИЗ-37/1;

4) постановил, что имело место нарушение статьи 3 Конвенции в части уклонения властей от эффективного расследования жалобы заявителя на жестокое обращение, которому он подвергся в исправительном учреждении N ИЗ-37/1;

5) постановил, что имело место нарушение подпункта "d" пункта 3 статьи 6 Конвенции во взаимосвязи с пунктом 1 статьи 6 Конвенции в части отсутствия надлежащей и адекватной возможности оспорить показания И;

6) постановил, отсутствует необходимость рассматривать отдельно жалобу заявителя на нарушение пункта 1 статьи 6 Конвенции во взаимосвязи с подпунктом "d" пункта 3 статьи 6 Конвенции в части невозможности оспорить показания Т. в судебном заседании;

7) постановил:

(a) что власти государства-ответчика обязаны в течение трех месяцев со дня вступления настоящего Постановления в силу в соответствии с пунктом 2 статьи 44 Конвенции выплатить заявителю 20 000 евро (двадцать тысяч евро) в качестве компенсации морального вреда, подлежащие переводу в рубли по курсу, который будет установлен на день выплаты, а также любые налоги, подлежащие начислению на указанную сумму;

(b) что с даты истечения указанного трехмесячного срока и до момента выплаты на эти суммы должны начисляться простые проценты, размер которых определяется предельной кредитной ставкой Европейского центрального банка, действующей в период неуплаты, плюс три процента;

8) отклонил оставшуюся часть требований заявителя о справедливой компенсации:

Совершено на английском языке, уведомление о Постановлении направлено в письменном виде 24 июля 2008 г. в соответствии с пунктами 2 и 3 правила 77 Регламента Суда.

Председатель Палаты Суда Х.РОЗАКИС

Секретарь Секции Суда С.НИЛЬСЕН

В соответствии с пунктом 2 статьи 45 Конвенции и пунктом 2 правила 74 Регламента Суда к Постановлению прилагаются следующие особые мнения:

(a) совместное совпадающее особое мнение судей Шпильманна и Малинверни;

(b) совпадающее особое мнение судьи Малинверни, к которому присоединился судья Ковлер.

C.L.R.

S.N.

СОВМЕСТНОЕ СОВПАДАЮЩЕЕ ОСОБОЕ МНЕНИЕ СУДЕЙ

ШПИЛЬМАННА И МАЛИНВЕРНИ

1. Мы разделяем во всех отношениях вывод Европейского Суда о нарушении подпункта "d" пункта 3 статьи 6 Конвенции во взаимосвязи с пунктом 1 статьи 6 Конвенции.

2. Однако мы полагали бы целесообразным включить мотивировку, изложенную в § 118 Постановления, с учетом ее важности, также в резолютивную часть по следующим причинам.

3. Во-первых, общеизвестно, что в то время, как мотивировочная часть постановления позволяет государствам-участникам уяснить основания, по которым Европейский Суд пришел к выводу о нарушении или отсутствии нарушения Конвенции, и имеет решающее значение для толкования Конвенции, именно резолютивная часть является обязательной для сторон для целей пункта 1 статьи 46 Конвенции. Таким образом, с правовой точки зрения помещение мотивировки Европейского Суда в резолютивную часть имеет определенное значение.

4. В самом деле, указание Европейского Суда, содержащееся в § 118 Постановления, имеет, на наш взгляд, первостепенное значение. Оно напоминает, что лицо, осужденное с нарушением процессуальных гарантий, предусмотренных статьей 6 Конвенции, должно быть, насколько возможно, поставлено в положение, в котором оно находилось бы, если бы требования Конвенции не были нарушены (принцип restitutio in integrum). В настоящем деле наилучшим средством достижения этого является возобновление производства и возбуждение нового судебного разбирательства, при котором все гарантии справедливого судебного разбирательства были бы соблюдены, разумеется, при условии наличия требования заявителя, и если это допускает национальное законодательство государства-ответчика.

5. Мы особо подчеркиваем этот пункт, потому что не следует упускать из виду то обстоятельство, что суммы, которые Европейский Суд обязывает выплачивать жертвам нарушений Конвенции, носят, согласно букве и духу статьи 41 Конвенции, субсидиарный характер. Там, где это возможно, Европейский Суд должен стремиться восстановить положение жертвы нарушения Конвенции в первоначальном виде. Ему следует даже в делах, подобных настоящему, откладывать разрешение вопроса о справедливой компенсации и рассматривать его, если необходимо, на более поздней стадии, если стороны не смогут разрешить свой спор удовлетворительно.

6. Следует иметь в виду, что Конвенция не обязывает государства вводить в своих правовых системах процедуры, в соответствии с которыми могут пересматриваться решения верховных судов, представляющие собой res judicata. Однако они настойчиво стимулируются к этому, особенно в уголовных делах. Мы полагаем, что если, как в настоящем деле, государство-ответчик предусмотрело такую процедуру (статья 413 Уголовно-процессуального кодекса России), долг Европейского Суда заключается не только в том, чтобы отметить наличие процедуры, как это сделано в § 118 Постановления, но также предложить властям ее использовать, разумеется, при условии, что заявитель того желает. Тем не менее это не будет возможно, если в резолютивной части отсутствует соответствующее указание.

7. Кроме того, Европейский Суд уже включал указания такого характера в резолютивную часть постановлений. Например, в пункте 5(а) резолютивной части Постановления Европейского Суда от 2 июня 2005 г. по делу "Клас и другие против Бельгии" (Claes and Others v. Belgium) (жалобы N 46825/99, 47132/99, 47502/99, 49010/99, 49104/99, 49195/99 и 49716/99) указано, что "если не будет удовлетворено ходатайство заявителей о пересмотре дела или возобновлении производства по нему, государство-ответчик обязано в течение трех месяцев с даты, в которую данный заявитель укажет, что не желает подавать такое ходатайство, или будут иметься основания полагать, что он не намерен подавать это ходатайство, или с даты, когда указанное ходатайство будет отклонено", выплатить суммы в счет компенсации морального вреда и судебных расходов и издержек. Аналогично в пункте 3 (a) резолютивной части Постановления Европейского Суда от 26 января 2006 г. по делу "Лунгочи против Румынии" (Lungoci v. Romania) (жалоба N 62710/00) указано, что "государство-ответчик обязано обеспечить, чтобы в течение трех месяцев со дня вступления настоящего Постановления в силу в соответствии с пунктом 2 статьи 44 Конвенции производство по делу было возобновлено, если того потребует заявительница, и одновременно выплатить ей 5 000 (пять тысяч) евро в качестве компенсации морального вреда, подлежащие переводу в румынские леи по курсу, который будет установлен на день выплаты, а также любые налоги, подлежащие начислению на указанную сумму".

8. На основании пункта 2 статьи 46 Конвенции надзор за исполнением постановлений Европейского Суда относится к компетенции Комитета министров. Однако это не означает, что Европейский Суд устраняется от этого вопроса и не должен принимать меры, способствующие Комитету министров в выполнении его функций.

9. В связи с этим имеет существенное значение, чтобы Европейский Суд в своих постановлениях не просто давал, насколько это возможно, описание характера установленных нарушений Конвенции, но и указывал в резолютивной части заинтересованному государству на меры, которые, по его мнению, наиболее целесообразны для устранения нарушения.

Информация для заключенных Олайнской тюрьмы

Fri, 06 Jan 2023 19:14:00 +0000

На сообщение от 06.01.2023

Разумеется наложение взысканий за "сон днем" абсолютно противозаконно! Эта практика применяется с понятной целью администрации: освободить места для следующей партии осужденных, ну и - освободиться от неугодных персонажей.

Согласно статусу Организации и Закону об общественных организациях, я имею право самостоятельно, от имени организации, подавать иски в суд в защиту прав заключенных, их родственников, бывших заключенных итп. [сноска 1] Такие иски уже проводились в том числе и по "Нарушениям режима" и выигрывались! Значит, что делать в случае Рапорта за "сон в неразрешенное время" или "нарушение формы заправки кровати" или любую другую формулировку на самом деле за то, что Вы лежали на постели:

1) пишете пояснения: .(дата время) действительно отдыхал (или можно даже Спал) на постели в свободное от всех мероприятий время. Это мое Конституционное право закрепленное Решением Суда Сатвэрсме от 2011. gada 8. martā Latvijas Republikas Satversmes tiesas lēmums PAR TIESVEDĪBAS IZBEIGŠANU LIETĀ Nr. 2010-52-03 [сноска 2] и подтвержденное приговорами Сената Верховного суда Латвии от 2011.gada 27.maijā AUGSTĀKĀS TIESAS SENĀTA ADMINISTRATIVA LIETU DERPATAMENTA SPRIEDUMS LIETĀ Nr.A42513007: galīgs [сноска 3] (Boriss Klopcovs pret Ieslodzījuma vietu pārvaldes par gulēšanai diena) и приговором 2012.gada 18.maijā AUGSTĀKĀS TIESAS SENĀTA ADMINISTRATIVA LIETU DERPATAMENTA SPRIEDUMS LIETĀ Nr.A42513007: galīgs [сноска 4] (Boriss Klopcovs pret Ieslodzījuma vietu pārvaldes par gulēšanai diena).

2) переписываем то что написано в Рапорте (или Постановлении о наложении взыскания)

3) в течение месяца надо подать APSTRĪDEŠANAS IESNIEGUMS - Ieslodzijuma vietu pārvaldei можно просто переписать все подряд из материалов сносок 2-4.

4) После получения Постановления Управления вы можете обращаться ко мне с просьбой о Представительстве своих интересов в Административном суде, я пришлю форму заявления. сноска 5

Да, для того чтобы я пробовал решить вопрос обращением от имени организации в Управление мест заключения мне нужны ваши данные имя фамилия дата рождения и дата Рапорта за сон или уже Постановления о нарушении. Эти данные ни в коем случае не будут указываться/сообщаться/публиковаться кому либо (например, журналистам или административным органам,) без вашего согласия.

==========================================================================================

сноска 1 f911_02-20_01_24_SKA_Lem-806_20_YES.pdf

расположение:

https://drive.google.com/file/d/1aZ0p_znKGZ7Lk3FV-Em0SV13Ecn6sPME/view?usp=sharing

Rīgā 2020.gada 24.janvārī Latvijas Republikas Senāts Administratīvo lietu departamenta l'emums Lieta Nr. A420276619, SKA-806/2020

[2] <...> Biedrības „Gara spēks” statūtos (lietas 20.lpp.) ir ierakstīts, ka tās mērķis ir veicināt notiesāto, aizturēto personu un personu, kas jau atbrīvojas no ieslodzījuma vietas [..] privāto un sociāli ekonomisko tiesību aizsargāšanu, kā arī likumisko tiesību praktisku realizēšanu Latvijas un Eiropas kopienas teritorijā. Gadījumā, ja ar līdztiesas tiesību aizsardzības līdzekļiem neizdodas panākt apmierinošu rezultātu, biedrība, ar biedra piekrišanu, lai aizstāvētu sava biedra kā ieslodzītā, vai bijušā ieslodzītā, vai viņa radinieka, vai citu sociāli neaizsargātas personas aizskartās pamattiesības, var vērsties tiesā ar pieteikumiem, vest lietas, pārsūdzēt tiesas nolēmumus, kā arī veikt citas procesuālās darbības biedrības, arī biedrības biedra vārdā [..].
Biedrība „Gara spēks” iesniegusi blakus sūdzību sava biedra notiesātās personas Aleksandra Bērziņa vārdā par Ieslodzījuma vietu pārvaldes 2019.gada 17.aprīļa lēmuma Nr. 1.6-B/1/53 „Par Brasas cietuma izvērtēšanas komisijas lēmumu” atcelšanu un nemantiskā kaitējuma atlīdzināšanu. Līdz ar to secināms, ka biedrībai „Gara spēks” ir tiesības iesniegt blakus sūdzību sava biedra Aleksandra Bērziņa vārdā.
[3] Šajā gadījumā pēc analoģijas piemērojama Administratīvā procesa likuma 321.panta trešā daļa, kas paredz, ka tiesa (tiesnesis), par kuras lēmumu iesniegta blakus sūdzība, to atzīst par pamatotu, tā var atcelt pārsūdzēto lēmumu pilnībā vai daļā un izlemt jautājumu pēc būtības.
Tā kā šajā gadījumā ir konstatēts, ka biedrībai „Gara spēks” ir tiesības iesniegt blakus sūdzību Aleksandra Bērziņa vārdā, lēmums par blakus sūdzības atstāšanu bez virzības trūkumu novēršanai ir pieņemts nepamatoti. Atbilstoši tiesiskuma principam tiesas rīcībai ir jāatbilst tiesību normām, tāpēc minētais lēmums ir atceļams.
-------------------------------------------------------------------------------------------------------

сноска 2 расположение:

https://drive.google.com/drive/folders/11DBT-EGFmVGSpkAI_ULgYAY4zgtrTigI?usp=sharing

2011.gada 27.maijā AUGSTĀKĀS TIESAS SENĀTA ADMINISTRATIVA LIETU DERPATAMENTA SPRIEDUMS LIETĀ Nr.A42513007: galīgs (Boriss Klopcovs pret Ieslodzījuma vietu pārvaldes par gulēšanai diena)

[10] No Noteikumos Nr. 432 ietvertā regulējuma izriet, ka notiesātais no celšanās līdz naktsmieram var izmantot gultu, taču tikai tādā veidā, lai tā joprojām būtu uzturēta brīvības atņemšanas iestādes noteiktajā kārtībā.

Aplūkojot brīvības atņemšanas iestāžu iekšējās kārtības noteikumus, secināms, ka notiesātais, ja vien dienas kārtībā nav paredzēti citi pasākumi, brīvo laiku var izmantot pēc saviem ieskatiem (sk. lietas materiālu 128. – 172. lpp.).

Kodeksā un Noteikumos Nr. 423, kā arī brīvības atņemšanas iestāžu iekšējās kārtības regulējumā nav ietverts aizliegums notiesātajiem no celšanās līdz naktsmieram atrasties sakārtotā gultā.
---------------------------------------------------------------------------------------

сноска 3 расположение:

https://drive.google.com/file/d/1ps9mRonkIHzy8pU5i7Vk6mIO1_Rzgvjk/view?usp=share_link

120518-4Spr1999.ATS {3} 2012.gada 18.maijā AUGSTĀKĀS TIESAS SENĀTA ADMINISTRATIVA LIETU DERPATAMENTA SPRIEDUMS LIETĀ Nr.A42513007: galīgs (Boriss Klopcovs pret Ieslodzījuma vietu pārvaldes par gulēšanai diena)

https://drive.google.com/file/d/1ps9mRonkIHzy8pU5i7Vk6mIO1_Rzgvjk/view?usp=share_link

Senāts nesaskata leģitīmu mērķi aizliegumam notiesātajam gulēt gultā aizmigušam arī dienas laikā, ja vien šāda rīcība netraucē pildīt kādu konkrētu dienas kārtībā paredzētu pasākumu, nerada kādu citu brīvības atņemšanas iestādes iekšējās kārtības noteikumu pārkāpumu vai citādi negatīvi ietekmē cietumā noteikto dienas kārtību vai iekšējo drošību.

[5.4] Noteikumu Nr.423 44.4.apakšpunkts nosaka, ka notiesātajam ir pienākums no celšanās līdz naktsmieram uzturēt savu guļamvietu atbilstoši brīvības atņemšanas iestādē noteiktajam vienotajam paraugam.

Ne 2007.gada 16.janvāra ziņojumā, ne 2007.gada 17.janvārī cietuma priekšnieka lēmumā par notiesātā ievietošanu izolatorā uz septiņām diennaktīm, ne Ieslodzījuma vietu pārvaldes lēmumā nav norādīts, kādā veidā izpaudās gultas neuzturēšana brīvības atņemšanas iestādes noteiktajā kārtībā (piemēram, gultai noņemta sega, nekārtībā izmētāta gultas veļa utt). Tāpat no lietas materiāliem neizriet, ka gulta, kurā atradās pieteicējs 2007.gada 16.janvārī plkst.14:42, neatbilstu brīvības atņemšanas iestādes noteiktajai kārtībai. Secināms, ka nav pamatota atbildētāja norāde uz Noteikumu Nr.243 44.4. apakšpunktā noteiktā regulējuma pārkāpumu.

Senāts norāda, ka lietā nav nozīmes, vai pieteicējs atradies gultā guļus stāvoklī vai bija aizmidzis, jo ne viena, ne otra rīcība pati par sevi neveido Noteikumu Nr.423 44.1.apakšpunkta pārkāpumu. Senāts nesaskata leģitīmu mērķi aizliegumam notiesātajam gulēt gultā aizmigušam arī dienas laikā, ja vien šāda rīcība netraucē pildīt kādu konkrētu dienas kārtībā paredzētu pasākumu, nerada kādu citu brīvības atņemšanas iestādes iekšējās kārtības noteikumu pārkāpumu vai citādi negatīvi ietekmē cietumā noteikto dienas kārtību vai iekšējo drošību

111116-3Spr.ART1999 {4} Jelgavā 2011.gada16.novembrī Administratīvā rajona tiesas spriedums lieta Nr.A42513007

https://drive.google.com/file/d/1HGUNNwahrpAHPCVF2MLsLONSbtS3ekHz/view?usp=sharing

[8.3] 2006.gada 20.decembrī noformēts ziņojums Nr.54 par notiesātā disciplīnas pārkāpumu, kurā konstatēts, ka pieteicējs plkst. 9.45 gulējis gultā dienas kārtībā neparedzētā laikā, nereaģējot uz uzrauga brīdinājumiem. Pieteicējs par izdarīto pārkāpumu paskaidrojis (krievu valodā), ka ziņojumā ietvertais jāpārtulko pieteicējam saprotamā valodā, turklāt norādījis, ka neviens nav uzrādījis viņam likumu, kas aizliegtu gulēt (вот это основание надо указывать в пояснении в Рапорте!)

[8.9] Ar Ieslodzījuma vietu pārvaldes 2007.gada 20. februāra lēmumu Nr.1/6-K/624 pieteicējam piemērotie disciplinārsodi atstāti spēkā;

[8.13] Administratīvā rajona tiesa ar 2009.gada 15.oktobra spriedumu: 1) noraidīja pieteicēja pieteikumu daļā par Ieslodzījuma vietu pārvaldes 2007.gada 20.februāra lēmuma atzīšanu par prettiesisku;

            [10] Izvērtējot pieteicējam piemērotā disciplinārsoda pamatotību, tiesa atzīst, ka pastāv pamats atzīt Lēmumu daļā par 2007.gada 17.janvārī uzlikto sodu par prettiesisku, jo disciplinārsods pieteicējam piemērots nepamatoti.

            [14] No Noteikumiem Nr.423 izriet, ka notiesātais no celšanās līdz naktsmieram var izmantot gultu, taču tikai tādā veidā, lai tā joprojām būtu uzturēta brīvību atņemšanas iestādes noteiktajā kārtībā. Tāpat secināms, ka Noteikumi Nr.423 paredz, ka notiesātais, ja vien dienas kārtībā nav paredzēti citi pasākumi, brīvo laiku var izmantot pēc saviem ieskatiem. Iepriekšminētais norāda, ka lai konstatētu Noteikumu Nr.423 44.1.apakšpunkta un 44.4.apakšpunkta prasību pārkāpumu nepieciešams pierādīt, ka pieteicējs gultā gulēja (bija aizmidzis) laika posmā no plkst. 6.00 līdz 22.00, jo naktsmieram (attiecīgi miegam ir noteikts laiks no plkst. 22:00 līdz 06.00), vai arī pieteicējs izmantoja gultu tādā veidā, ka tā netika uzturēta brīvību atņemšanas iestādes noteiktajā kārtībā.

No lietas materiāliem izriet, ka lietā nav strīda, ka pieteicējs 2007.gada 16.janvārī plkst.14.42 atradās gultā. Minēto pierāda arī 2007.gada 16.janvārī noformētais ziņojums (Nr.50) par notiesātā disciplīnas pārkāpumu, kurā konstatēts, ka pieteicējs plkst.14:42 gulējis uz gultas dienas kārtībā neparedzētā laikā.

No ziņojuma neizriet, ka pieteicējs minētajā laikā būtu atradies gultā aizmidzis, kā arī lietā nav citu pierādījumu, kas apliecinātu pieteicēja atrašanos miega stāvoklī minētajā laika periodā. Uz tādu pierādījumu esamību nenorāda arī atbildētājs. Līdz ar to secināms, ka ar lietā esošajiem pierādījumiem nav apstiprināts, ka pieteicējs būtu atradies gultā aizmidzis (miega stāvoklī). Tāpat atbildētājs nav norādījis kādu konkrētu dienas kārtībā paredzētu pasākumu pieteicējs būtu ignorējis, piemēram pastaigu vai televizora skatīšanos. Secināms, ka līdz ar minēto nav pamatota atbildētāja norāde uz Noteikumu Nr.243 44.1.apakšpunkta pārkāpumu.

            [15] Tiesa pārbauda vai atbildētājs pamatoti konstatējis Noteikumu Nr.423

44.4.apakšpunktā pārkāpumu. Noteikumu Nr.423 44.4.apakšpunkts nosaka, ka notiesātajam ir pienākums no celšanās līdz naktsmieram uzturēt savu guļamvietu atbilstoši brīvības atņemšanas iestādē noteiktajam vienotajam paraugam. Tiesa konstatē, ka ne 2007.gada 16.janvāra ziņojumā (Nr.50), ne 2007.gada 17.janvārī cietuma priekšnieka lēmumā par notiesātā ievietošanu izolatorā uz 7 diennaktīm, ne Lēmumā nav norādīts, kādā veidā izpaudās gultas neuzturēšana brīvību atņemšanas iestādes noteiktajā kārtībā (piemēram gultai noņemta sega, nekārtībā izmētāta gultas veļa utt). Tāpat no lietas Boriss Klopcovs materiāliem neizriet, ka gulta, kurā atradās pieteicējs 2007.gada 16.janvārī plkst. 14:42, neatbilstu brīvību atņemšanas iestādes noteiktajā kārtībā. Secināms, ka nav pamatota atbildētāja norāde uz Noteikumu Nr.243 44.4.apakšpunktā noteiktā regulējuma pārkāpumu.

===============================================================================

Консультации ответы на вопросы. Jautājumi un atbildes

Fri, 06 Jan 2023 18:41:00 +0000

Уважаемый господин,

18. decembrī, 2022

Sergejs

Labdien! Man ir 68 gadi un 2. grupas invalīda pensija 510 eiro un tas ir

vienīgais ienākumus avots. Vai tiesu izpildītājs visu var novilkt? 2022.gada

16. novembrī tiesu izpildītāja Sandra Paegle izdeva Rīkojuma ar kuru

(saskaņā ar banka darbinieces paskaidrojumiem) izdeva SWED pavēlē -

atņemt pensiju pilna apmērā. Pēc tam 16.decembrī ZTI Sandra Paegles labā

saskaņā ar Rīkojumu Nr. 07329/079/2022-RIK atkal tika pārskaitīta visa

mana pensija 510 eur apmēra (pielikumā SWED banka konta izdruka).

Lūdzu izskaidrot, vai Civilprocesa likuma 594.pants, kas noteic, ka “pārējos

piedziņu veidos (tādos kā, piemēram, patēriņa kredītu parādi) tiek ieturēti

30%, saglabājot parādniekam darba samaksu un tai pielīdzinātos

maksājumus minimālās mēneša darba algas apmērā” - neatteicas pie ZTI

Sandras Paegles darbību? Kā man rīkoties, lai izdzīvot bez naudas? Cieņā

Sergejs.

Re: Gara sp'eks

TIESĪBAIZSARGĀJOŠA VIRZIENA ORGANIZĀCIJA

biedrība „Gara spēks”

Reģ. Nr.40008209368, juridiska adrese: Pilsoņu iela 6 – 7, Rīga, LV-1002, Latvija

Tālr.+37126609910 (Viber, WhatApp, Telegram), e-pasts: info.garaspeks@gmail.com; https://www.facebook.com/garaspeks

Latvijas Zvērinātu tiesu izpildītāju padome

Reģ.Nr.: 90001497619

Lāčplēša iela 27-32, Rīga, LV-1011

info@lzti.lv / guna.berlande@lzti.lv

ВЗЫСКАНИЯ КРЕДИТНЫХ ДОЛГОВ, НАЛОЖЕНИЕ АРЕСТА НА СЧЕТА В БАНКАХЮ

19.12.2022 Nr. F2212.03

IESNIEGUMS

Cien. Berlande k-dze

Pārsutu biedrības biedra (pielikumā) Sergeja Abrosimova p.k. 300154-11812 iesniegumu par ZTI Sandras Paegles prettiesisku rīcību, proti, Rīkojumu Swed bankām par visus ienākošus pensijas ieskatījumiem pārskaitīšanu ZTI labā (1 pielikums).

Pievērsu jūsu uzmanību, ka Biedrību un nodibinājuma likuma 10.pantu (Publiskā darbība) 2.daļa noteic, ka jautājumos, kas saistīti ar attiecīgās biedrības vai nodibinājuma darbības mērķi, biedrība un nodibinājums var vērsties valsts un pašvaldību institūcijās, kā arī tiesā un aizstāvēt savu biedru tiesības vai ar likumu aizsargātās intereses. Sakarā ar to, ka Seregey Abrosimov ar 2020.gada 19.jūlijā biedrības Valdes rīkojumu, tika iekļauts biedrības locekles skaitā (2 pielikums), biedrība apņemas aizstāvēt viņas tiesības vai ar likumu aizsargātās intereses, t.sk. pēc viņa lūgumu – saskaņā ar Augstākas tiesas Senāta lēmuma Nr. SKA-806/2020 atzinām, aizstāvēt un pārstāvēt Biedrības biedra intereses valsts un pašvaldības iestādes, juridiskas personās, arī tiesā (3 pielikums).

Līdz ar to, biedrība vadoties pēc biedrības locekli lūgumu vēršas tieši pie Jums, sakarā ar to, īpašuma tiesības realizēšanas gaitā rodas strīdīga situācija, kas acīmredzami, izveido prettiesisko raksturu, un savukārt, nepamatoti ierobežo biedrības biedra Konstitucionālā (īpašuma) pamatiesības. Līdz ar to, vadoties pēc Civilprocesa likuma 132. panta 1. dalās 7. punkta noteikumiem iesaku Jums labprātīgi nodrošināt prettiesiskas tiesu izpildītājas Sandras Paegles nelikumīgo darbību materiālās sekas .. nelikumīgi izņemto finanšu līdzekļu atgriešanas, pensiju pārskaitījumu veidā. Var piebilst, ka 18.12.2022 telefonsarunā izpildītājs atteicās atzīt savus Civilprocesa likuma 1. daļas 594. panta pārkāpumus un risināt minētu situāciju.

Cieņā

Cieņā Boriss Klopcovs biedrības “Gara spēks” Valdes loceklis

DOKUMENTS IR ELEKTRONISKI PARAKSTĪTS AR DROŠU ELEKTRONISKO PARAKSTU UN SATUR LAIKA ZĪMOG