07.05.2024

Письмо заключенному по вопросу обжалования решения тюремной комиссии

TIESĪBAIZSARGĀJOŠA VIRZIENA ORGANIZĀCIJA

BIEDRĪBA „GARA SPĒKS”

Reģ. Nr.40008209368, juridiska adrese: Pilsoņu iela 6 – 7, Rīga, LV-1002, Latvija

Tālr.+37126609910 (Viber, WhatsApp, Telegram), e-pasts: info.garaspeks@gmail.com;

https://gara-speks-biedriba.mozellosite.com

Хххх Ххххх

LIEPAJAS CIETUMS

DARZU IELA 14/16

LIEPAJA LV-3401

05.05.2024 № F2405.03

Хххх, день добрый,

Приношу извинения за задержку и высылаю рукописный текст Заявления об обжаловании Постановления Комиссии от 21.03.2024. Заявление отправлено 22.04.2024 в установленный законом срок и получение документа - письменно подтверждено Управлением мест заключения.  Значит, после через месяц после его получения будем ожидать решения УМЗ.

Понятно, что национальные Правила (MK Noteikumi Nr.356 par Izvērtēšanas komisijas) в открытой форме противоречат “Rekomendācijas Rec(2003)22 dalībvalstīm par nosacītu pirmstermiņa atbrīvošanu”  Европейским тюремным правилам, именно в части формулировки критериев возможности применения условно-досрочного освобождения и соответственно решений об улучшении вида строгости режима, как обязательного предварительного условия возможности досрочного освобождения. (см. пункт 3). В обязательном порядке эти Европейские Рекомендации подлежат национальному правоприменению, поскольку национальные нормы подзаконных актов в очевидной форме противоречат вышестоящим нормам Европы. Но честно сказать, этот факт осмелится признать, скорее всего, только Сенат Верховного суда.

С юридической позиции (см. пункт 3.1) только обстоятельство обоснования решения Комиссии неизвестными заключенному «внутренними нормативными актами (6) Iekšējais normatīvais akts ir tiesību akts, kuru publisko tiesību subjekts izdevis ar mērķi noteikt savas vai sev padotas institūcijas iekšējās darbības kārtību vai izskaidrot kāda ārējā normatīvā akta piemērošanas kārtību savā darbības jomā (instrukcija, ieteikumi, nolikums u.c.).» является недопустимым нарушением правил Административного процесса, который не допускает вынесение неблагоприятного персоне Административного акта на основании Iekšējais normatīvais aktа. Боюсь, что для уровня квалификации тюремных юристов восприятие, анализ и применение этих юридических тонкостей, может оказаться непосильным бременем.  По меньшей мере в национальной судебной системе по сей день главенствует принцип негласной защиты интересов бюрократической системы. То есть, в сомнительных случаях, суд принимает решение - не в пользу заявителя (тем более, заключенного). В юридически неординарных ситуациях суд руководствуется правилом – выносить решения не в пользу жертвы бюрократического произвола, а наоборот, признавая иск «не обоснованным», либо отказываясь от принятия иска по процедурным мотивам. Действует неписанное правило «не умничать» в прецедентной сфере – «пусть этим занимается Верховный суд». Из своих: не менее 25-30 судебных исков против Управления МЗ, только 1 или 2 я выиграл в первой инстанции, все остальные были рассмотрены в апелляционном и кассационном порядке. И только одна или две жалобы – были удовлетворены уже в Управлении МЗ. Достаточно убедительным примером служит история судебных процессов по оспариванию в судах изуверского «запрета находится днем в лежачем положении на заправленной наре (а в Гривской тюрьме – нельзя было и присесть на кровать днем, не говоря уже о сне в дневное время!), начиная с января 2007 года (Елгавская тюрьма) автор настоящего был шесть раз дисциплинарно репрессирован за «нахождение заправленной постели в дневное время». По каждому такому случаю было подано пять обжалований в досудебном порядке и последующих судебных исков в региональные Административные суды (№№ A42513007, A42581707, A42528108, А42814109, А420632210). Все жалобы и иски – были про одно и то же: запрет отдыха (лежания или сна) в дневное время является произвольным, нарушает права человека и противоречит закону исполнения наказаний. По этим делам состоялось 15 заседаний районных судов (из которых не менее 10 решений - были необоснованными), 18 заседаний Окружных судов (из которых не менее 11 - были необоснованными), 7 заседаний Сената Верховного суда и одно заседание Конституционного суда! Общий срок всех процессов 18 лет, 7 месяцев и 22 дня (не считая времени рассмотрения в Управлении мест заключения).  По этим пяти делам я подал не менее 20-22 процессуальных жалоб на необоснованные решения судов первой и второй инстанций. Законным порядком были рассмотрены и удовлетворены девять из них. Дела 6 раз рассматривались в Сенате Верховного суда (удовлетворена в неполном объеме только одна жалоба. Называя вещи своими именами, не менее 20 судебных решений, по существу, являлись отказами дать оценку законности и обоснованности служебному Распоряжению начальника тюрьмы о запрете отдыха на заправленной кровати в дневное время. И только самое первое дело, которое длилось пять лет один месяц и 18 дней, после того как мне удалось «заставить» Сенат подать заявление в Конституционный суд, который в своем решении от 8 марта 2011 в постановлении № 2010-52-03 пункт 10 указал, что «осужденный может пользоваться кроватью от пробуждения до отхода ко сну, но только таким образом, чтобы она сохранялась в порядке, установленном учреждением лишения свободы» (то есть, чтобы не нарушалась форма заправки постели).  В заключение следует добавить, что Отчеты Европейского Комитета против пыток начиная с визита с 7 по 12 декабря 2007 и также визита с 3 по 8 декабря 2009 о «безотлагательной отмене этого устаревшего правила без дальнейших промедлений ». По традиции, тюремное начальство (в ответе Европейскому Комитету)отговорилось:  если заключенный днем лежит в постели, не спит, одет и постель в порядке по общему образцу и приветствует тюремных чиновников вставанием, то такое действие не считается нарушением режима и не карается наказанием (CPT/Inf (2011) 23 Response of the Latvian Government to the report of the European Committee for the Prevention of Torture and Inhuman or Degrading Treatment or Punishment (CPT) on its visit to Latvia from 3 to 8 December 2009 там же пункт 36).

Пожалуй, эти краткие обстоятельства достаточно полно характеризуют направление практики национального судебного аппарата в отношении «защиты» прав заключенных. В действительности, как признано практикой, механизмы судебного и прокурорского надзора и контроля, в первую очередь стратегически направлены на практическую охрану внутренних интересов системы государственного бюрократического аппарата. Понятно, что «охрана и защита прав заключенного» - всего лишь декларативная вывеска…

На этом завершаю свое повествование, всех благи и удачи!

С уважением Борис Клопцов, организация «Gara spēks»

 Вопросы по защите прав заключенных и их родственников

10/02/2024 

Повторяются сообщения  в адрес организации - о фактах нарушения прав человека на личное достоинство при производстве личного обыска в тюрьмах и помещениях суда. Чтобы не отнимать время на подробные пояснения - привожу свой приговор Административного окружного суда (два случая обыска в помещении Верховного суда в Риге. Результат - 800 евро как возмещение морального урона. в тексте практически есть все (!) примерные варианты содержания и формулировки: 1) для подачи жалобы в Департамент мест заключения и последующего иска в административный суд

 

Lietas Nr. A420564511 Lietas arhīva Nr. AA43-0169-14/12 

SPRIEDUMS 

Latvijas tautas vārdā Rīgā Administratīvā apgabaltiesa šādā sastāvā: 2014.gada 11.martā

tiesnese referente I.Meldere, tiesneši Dz.Amerika un V.Poķis

rakstveida procesā izskatīja administratīvo lietu, kas ierosināta, pamatojoties uz Borisa Klopcova pieteikumu par Valsts policijas faktiskās rīcības atzīšanu par prettiesisku un morālā kaitējuma 2940 euro apmērā atlīdzinājumu, sakarā ar Borisa Klopcova apelācijas sūdzību par Administratīvās rajona tiesas 2012.gada 26.marta spriedumu.

Aprakstošā daļa

[1] Boriss Klopcovs (turpmāk – pieteicējs) ar 2010.gada 27.oktobra iesniegumu vērsās Valsts policijā (turpmāk arī atbildētāja), kurā lūdza atlīdzināt morālo kaitējumu 280 euro, kas nodarīts ar Valsts policijas darbinieku prettiesisko rīcību, pirms tiesas sēdes veicot nepamatotu pilnīgu pieteicēja pārmeklēšanu ar pazemojošām darbībām 2010.gada 29.septembrī Latgales priekšpilsētas tiesas un 27.oktobrī Administratīvās rajona tiesas telpās. Abas reizes pilna pārmeklēšana tika veikta cita ieslodzītā klātbūtnē, liekot pieteicējam izģērbties un notupties.

Ar Valsts policijas Rīgas reģiona pārvaldes Iekšējās izmeklēšanas biroja 2010.gada 2.decembra lēmumu Nr.20/10/6-K-15926 (turpmāk – sākotnējais lēmums) pieteicēja sūdzība atzīta par nepamatotu un morālā kaitējuma atlīdzinājuma prasījums noraidīts. Šajā lēmumā citastarp norādīts, ka saskaņā ar Valsts policijas 2005.gada 16.maija ieteikumu Nr.20-1880ip „Aizturēto, apcietināto un notiesāto konvojēšana” 46.punktu konvojs veic konvojējamās personas virsdrēbju, apakšveļas un ķermeņa pārbaudi un mantu apskati ar nolūku atsavināt priekšmetus, kurus var izmantot uzbrukumam konvojam, bēgšanai no apsardzes vai citās nelikumīgās darbībās, pirms tam personas uzaicinot labprātīgi tādus izdot. Normatīvie akti neparedz konvojējamās personas pārmeklēšanu atsevišķi no pārējām tā paša dzimuma personām. Nepiekrītot minētajam lēmumam, pieteicējs to apstrīdēja.

[2] Ar Valsts policijas priekšnieka 2011.gada 12.janvāra lēmumu Nr.20/K-6208 (turpmāk – Lēmums) pieteicēja apstrīdēšanas iesniegums atzīts par nepamatotu. Lēmumā norādīts, ka normatīvie akti neparedz konvojējamās personas pārmeklēšanu atsevišķi no pārējām tā paša dzimuma personām. Konvoja darbinieki ir pildījuši savus dienesta pienākumus saskaņā ar normatīvo aktu prasībām. Tādējādi sākotnējais lēmums ir objektīvs un nav pamata jautājuma lemšanai par morālā kaitējuma atlīdzinājumu.

[3] Administratīvajā rajona tiesā saņemts pieteicēja pieteikums par Valsts policijas faktiskās rīcības, veicot nepamatotu pilnīgu pārmeklēšanu ar pazemojošām procedūrām, atzīšanu par prettiesisku un morālā kaitējuma atlīdzinājumu 2940 euro. Pieteikumā norādīts, ka ar Valsts policijas darbinieku rīcību tika aizskartas Latvijas Republikas Satversmes (turpmāk – Satversme) 94. un 95.pantā garantētās pieteicēja tiesības, proti, 2010.gada 29.septembrī un 27.oktobrī pirms tiesas sēdes pieteicējs tika ievietots tiesas telpās un pilnīgi pārmeklēts ar pazemojošām darbībām, t.i., pieteicējam lika pilnīgi izģērbties cita ieslodzītā klātbūtnē un pietupties. Tā kā pieteicējs atrodas ieslodzījumā un ieslodzījumā esošai personai rādīt intīmas vietas citam ieslodzītajam ir ļoti pazemojoši, tad pieteicējam ir nodarīts morāls kaitējums, ko pieteicējs novērtē 2940 euro apmērā.

[4] Valsts policija tiesai iesniegtajā rakstveida paskaidrojumā pieteikumā ietverto prasījumu neatzīst, pamatojoties uz Lēmumā norādītajiem motīviem. Atbildētāja papildus paskaidrojusi, ka Valsts policijas darbinieki konvojējamo personu pārmeklēšanu veic sabiedrības, savas un konvojējamo personu drošības dēļ, nevis ar mērķi pazemot vai necilvēcīgi izturēties pret šo personu.

[5] Ar Administratīvās rajona tiesas 2012.gada 26.marta spriedumu pieteikums noraidīts. Spriedums pamantots ar turpmāk minētajiem argumentiem.

[5.1] Lietā nav strīda par to, ka pieteicējs 2010.gada 29.septembrī un 27.oktobrī no Rīgas Centrālcietuma tika konvojēts uz Rīgas pilsētas Latgales priekšpilsētas tiesu un Administratīvās rajona tiesas Rīgas tiesu namu un ka tika veikta pilna pieteicēja pārmeklēšana. Lietā ir strīds par to, vai pieteicējam piemērotā pilnā pārmeklēšana ir bijusi pamatota un vai tā ir ierobežojusi pieteicēja cilvēktiesības.

[5.2] Lai noskaidrotu, vai konkrētā gadījumā ir tikušas pārkāptas pieteicēja kā ieslodzījumā esošas personas cilvēktiesības, atbilstoši kurām ir aizliegta cilvēka cieņu pazemojoša apiešanās ar personu, tiesai jāvērtē visu apstākļu kopums, it īpaši apiešanās raksturs un konteksts, kā arī tās sekas, vai apiešanās mērķis bija radīt konkrētai personai nepilnvērtības sajūtu, pazemot vai noniecināt to, vai pazemojums bija pārsniedzis to līmeni, ko neizbēgami ietver konkrētā likumīgā apiešanās (darbība) vai sods, jāvērtē arī pašas personas apgalvojumi par konkrētiem apstākļiem.

[5.3] Iekšlietu ministrijas Valsts policijas 2005.gada 16.maija ieteikumu Nr.20-1880ip „Aizturēto, apcietināto un notiesāto personu konvojēšana” 46.punkts noteic, ka konvojs veic konvojējamās personas virsdrēbju, apakšveļas un ķermeņa pārbaudi un mantu apskati ar nolūku atsavināt priekšmetus, kurus var izmantot uzbrukumam konvojam, bēgšanai no apsardzes vai citās nelikumīgās darbībās, pirms tam personas uzaicinot labprātīgi tādus izdot. Personas pārmeklēšanu veic tā paša dzimuma konvoja darbinieks. Minēto ieteikumu 61.punkts noteic, ja konvoja priekšnieks personu tiesā nodod citam konvojam, tad konvojs, kurš veic apsardzi tiesā, atkārtoti pārmeklē personu. No minētā izriet, ka policijas darbiniekiem (konvojam) ir tiesības veikt personas pārmeklēšanu ar nolūku atsavināt priekšmetus, kurus var izmantot uzbrukumam konvojam, bēgšanai no apsardzes vai citās nelikumīgās darbībās. Kā arī no ieteikumu Nr.20-1880ip, kas ir Valsts policijas iekšējs normatīvais akts, kas ir saistošs policijas darbiniekiem, 61.punkta izriet, ka konvojējamās personas atkārtota pārmeklēšana jāveic, ja konvojējamā persona tiek nodota citam konvojam, kurš veic apsardzi tiesā. Kā izriet no Valsts policijas darbinieku ziņojumiem, 2010.gada 29.septembrī un arī 27.oktobrī pieteicējs tika konvojēts no Rīgas Centrālcietuma uz tiesu, ka tika veikta pieteicēja pārmeklēšana saskaņā ar minēto ieteikumu 61.punktu nolūkā atrast aizliegtus priekšmetus. Līdz ar to tiesa kritiski vērtējusi pieteicēja pausto viedokli, ka pārmeklēšana tika veikta nolūkā atrast tikai tabakas izstrādājumus. Ievērojot minēto, tiesa atzinusi, ka izskatāmajā gadījumā pieteicēja pārmeklēšana bija pamatota. [5.4] Rīkojums izģērbties ir iejaukšanās privātajā dzīvē, līdz ar to šāda rīcība jāveic likumā paredzētajā kārtībā, pēc iespējas samazinot iespējamo aizskārumu. Notiesātās personas pilnīga pārmeklēšana citu notiesāto personu klātbūtnē aizskar personas cieņu un nevar tikt pamatota ar kontroles nepieciešamību. Taču izskatāmajā gadījumā tiesa ņēmusi vērā apstākli, ka atkārtota pārmeklēšana notika pirms tiesas sēdes atbilstoši normatīvo aktu prasībām, ka pārmeklēšana notika vienlaicīgi abām vienā telpā esošajām personām. Tiesa atzinusi, ka izskatāmajā gadījumā nav konstatējami apstākļi, kas liecinātu, ka pilna pārmeklēšana tika veikta ar mērķi pazemot pieteicēju, arī pats pieteicējs uz šādiem apstākļiem nav norādījis. Tiesa ņēmusi arī vērā, ka pieteicējs sākotnēji šādu pārmeklēšanu pirms tiesas 2010.gada 29.septembrī nav uzskatījis par pazemojošu, jo iesniegums par konvoja darbinieku rīcību ir tapis tikai pēc pārmeklēšanas 2010.gada 27.oktobrī, un tikai 27.oktobrī pieteicējs ir izvirzījis materiāla rakstura pretenzijas par policijas darbinieku rīcību. [5.5] Ievērojot, ka tiesa nav konstatējusi Valsts policijas darbinieku faktiskās rīcības prettiesiskumu un šajā daļā pieteikumu noraidīja, līdz ar to noraidāms ir arī pieteicēja prasījums daļā par morālā kaitējuma atlīdzinājumu.

[6] Par Administratīvās rajona tiesas 2012.gada 26.marta spriedumu pieteicējs iesniedza apelācijas sūdzību. Apelācijas sūdzībā norādīts, ka pirmās instances tiesas spriedums ir pretrunā Eiropas Cilvēktiesību tiesas izdarītajām atziņām. Tiesa nav vērtējusi iestādes faktisko rīcību, proti, pārmeklēšanas procedūru, kas tika veikta vienpusīgi uz iekšēja normatīvā akta pamata.

[7] Paskaidrojumā par apelācijas sūdzību atbildētāja norādījusi, ka apelācijas sūdzība nav pamatota.

[8] Saskaņā ar APL 304.panta pirmo daļu Administratīvā apgabaltiesa apelācijas sūdzību izskata rakstveida procesā.

Motīvu daļa

[9] Administratīvā apgabaltiesa, rakstveida procesā pārbaudījusi lietā esošos materiālus, atzīst, ka pieteicēja apelācijas sūdzība ir daļēji pamatota un pieteikums ir apmierināms daļā.

[10] Administratīvā apgabaltiesa piekrīt pieteicējam, ka šajā lietā ir pārbaudāma Valsts policijas rīcība, kas pieļauta gan 2010.gada 29.septembrī, gan 27.oktobrī. Pieteicējam par katru no šiem gadījumiem nebija nepieciešams iesniegt atsevišķu sūdzību, bet būtiski, lai sūdzība būtu iesniegta Administratīvā procesa likumā (turpmāk – APL) noteiktajā termiņā. APL 91.panta ceturtajā daļā noteikts, ka privātpersona iestādes faktisko rīcību var apstrīdēt un pārsūdzēt tāpat kā administratīvo aktu. Saskaņā ar APL 79.panta pirmo daļu administratīvo aktu var apstrīdēt viena mēneša laikā no tā spēkā stāšanās dienas, bet, ja rakstveidā izdotajā administratīvajā aktā nav norādes, kur un kādā termiņā to var apstrīdēt, - viena gada laikā no tā spēkā stāšanās dienas. Lietā nav strīda par to, ka pieteicēja pilna pārmeklēšana notikusi 2010.gada 29.septembrī un 27.oktobrī. Pieteicējs sūdzību par abiem gadījumiem uzrakstījis 2010.gada 27.oktobrī, kas iestādē saņemta 2010.gada 3.novembrī. Tādējādi pieteicējs ir ievērojis termiņu, kādā viņš bija tiesīgs sūdzēties par atbildētājas faktisko rīcību 2010.gada 29.septembrī un 27.oktobrī.

[11] Satversmes 95.pantā noteikts, ka valsts aizsargā cilvēka godu un cieņu. Spīdzināšana, citāda cietsirdīga vai cieņu pazemojoša izturēšanās pret cilvēku ir aizliegta. Nevienu nedrīkst pakļaut nežēlīgam vai cilvēka cieņu pazemojošam sodam. Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas (turpmāk – Konvencija) 3.pantā noteikts, ka nevienu cilvēku nedrīkst spīdzināt vai cietsirdīgi vai pazemojoši ar viņu apieties vai sodīt. Eiropas Cilvēktiesību tiesa ir atzinusi apiešanos par „pazemojošu”, ja tās mērķis bija iedvest upuriem bailes, satraukumu, nepilnvērtības sajūtu, kas tos pazemoja un padarīja mazvērtīgus. Apsverot, vai kāda īpaša apiešanās forma ir pazemojoša Konvencijas 3.panta izpratnē, jāizvērtē, vai mērķis bija konkrēto personu pazemot vai noniecināt un vai, vērtējot pēc tās sekām, apiešanās veids aizskāra viņa personību veidā, kas ir nesavienojams ar 3.pantu (sk. Eiropas Cilvēktiesību tiesas 1978.gada 25.aprīļa sprieduma lietā „Tyrer pret Apvienoto Karalisti” 32.punktu, 1997.gada 16.decembra sprieduma lietā „Raninen pret Somiju” 55.punktu). Jebkurā gadījumā šāda mērķa trūkums nevarēs pilnīgi izslēgt 3.panta pārkāpuma konstatāciju (sk. Eiropas Cilvēktiesību tiesas 2006.gada 4.augusta sprieduma lietā „Kadiķis pret Latviju” 46.punktu, 2002.gada 15.jūlija sprieduma lietā „Kalašņikovs pret Krieviju” 95.punktu). Lai kāds sods vai apiešanās, kas ar to saistīta, būtu „cietsirdīga” vai „pazemojoša”, ciešanām vai pazemojumam jebkurā gadījumā jāpārsniedz tas līmenis, ko neizbēgami ietver konkrētā likumīgā apiešanās vai sods (sk. Eiropas Cilvēktiesību tiesas 2006.gada 4.augusta sprieduma lietā „Kadiķis pret Latviju” 47.punktu). Īpaši attiecībā uz personām, kurām atņemta brīvība, Konvencijas 3.pants uzliek valstij pozitīvu pienākumu nodrošināt, lai visi ieslodzītie tiktu turēti apstākļos, kas ir savienojami ar cilvēka cieņu, lai soda izpildes veids nepakļautu attiecīgo personu tādas intensitātes grūtībām vai pārbaudījumam, kas pārsniedz neizbēgamo ieslodzījumam piemītošo ciešanu līmeni (sk. Eiropas Cilvēktiesību tiesas 2004.gada 2.decembra sprieduma lietā „Farbtuhs pret Latviju” 51.punktu, Eiropas Cilvēktiesību tiesas 2002.gada 15.jūlija sprieduma lietā „Kalašņikovs pret Krieviju” 95.punktu). Vērtējot ieslodzījuma apstākļus, jāņem vērā to izraisītā kopīgā ietekme, kā arī iesniedzēja apgalvojumi par tiem (sk. Eiropas Cilvēktiesību tiesas 2002.gada 15.jūlija sprieduma lietā „Kalašņikovs pret Krieviju” 95.punktu, 2006.gada 4.augusta sprieduma lietā „Kadiķis pret Latviju” 49.punktu).

[12] Pilna pārmeklēšana nozīmē personas pilnīgu izģērbšanos. Piespiedu izģērbšanās, it īpaši citu cilvēku klātbūtnē, pati par sevi ir pazemojoša. Tomēr, kā atzinusi Eiropas Cilvēktiesību tiesa, tā var būt vērsta uz leģitīmu mērķu sasniegšanu. Ieslodzītā pilna pārmeklēšana var būt nepieciešama drošības apsvērumu dēļ. Vienlaikus jāņem vērā, ka tai ir jābūt veiktai pienācīgā veidā (sk. Eiropas Cilvēktiesību tiesas 2002.gada 15.februāra sprieduma lietā „Iwańczuk pret Poliju” 59.punktu). Vārdi „pienācīgā veidā” nozīmē, ka ieslodzītās personas ciešanas vai pazemojums nepārsniedz to līmeni, ko šāda veida leģitīma rīcība neizbēgami izraisa. Pretējā gadījumā tiek pārkāpts Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas 3.pants (sk. Eiropas Cilvēktiesību tiesas 2007.gada 12.jūnija sprieduma lietā „Frérot pret Franciju” 38.punktu). Atbilstoši Eiropas Padomes Ministru komitejas 2006.gada 11.janvāra rekomendācijas Rec(2006)2 „Eiropas cietumu noteikumi” (turpmāk – Eiropas cietumu noteikumi) 54.3.apakšpunktam ieslodzījuma vietas darbiniekiem jāveic pārmeklēšana tā, lai atklātu un novērstu jebkuru mēģinājumu bēgt vai paslēpt neatļautus priekšmetus vai vielas, bet vienlaikus neaizskarot pārmeklējamo personu cieņu. Šo noteikumu 54.4.apakšpunkts paredz, ka personas, kuras tiek pārmeklētas, pārmeklēšanas gaitā netiek pazemotas. Eiropas cietumu noteikumu 10.1.apakšpunktā noteikts, ka šie noteikumi attiecas uz personām, kurām tiesu iestāde ir piemērojusi apcietinājumu, un personām, kurām ar notiesājošu spriedumu atņemta brīvība. Eiropas cietumu noteikumu 10.3.apakšpunktā noteikts, ka šie noteikumi attiecas arī uz personām, kurām tiesu iestāde ir piemērojusi apcietinājumu vai kurām ar notiesājošu spriedumu atņemta brīvība, un kuras kādu iemeslu dēļ tiek turētas apcietinājumā citur. Administratīvā apgabaltiesa atzīst, ka Eiropas cietumu noteikumos izstrādātās vadlīnijas attiecas arī uz notiesāto vai apcietināto personu konvojēšanas apstākļiem, jo jebkurā gadījumā persona atrodas nebrīvē un tiek nepārtraukti apsargāta.

[13] APL 11.pants noteic, ka privātpersonai nelabvēlīgu administratīvo aktu izdot vai faktisku rīcību veikt iestāde var uz Satversmes, likuma, kā arī uz starptautisko tiesību normas pamata. Pieteicējs norādījis, ka atbildētāja pieteicēja pilnīgas pārmeklēšanas nepieciešamību pamatojusi ar iekšējo normatīvo aktu - Valsts policijas 2005.gada 16.maija ieteikumu Nr.20-1880ip „Aizturēto, apcietināto un notiesāto personu konvojēšana” 46.punktu. Administratīvā apgabaltiesa piekrīt pieteicējam, ka atbildētājas atsaukšanās uz Iekšlietu ministrijas Valsts policijas 2005.gada 16.maija ieteikumu Nr.20-1880ip „Aizturēto, apcietināto un notiesāto personu konvojēšana” no pamatojuma viedokļa ir neko neizsakoša, jo atsauce uz iekšēju normatīvo aktu nav pietiekama no likuma atrunas principa viedokļa. Iekšējais normatīvais akts ir paredzēts iestādei pašai, tās darbiniekiem. Tas nevar būt tiesiskais pamats iestādes rīcībai attiecībā pret personu. Vienlaikus apgabaltiesa vērš pieteicēja uzmanību, ka likuma „Par policiju” 13.panta piektajā daļā, kas ir ārējā tiesību norma, ir noteikts, ka, uzsākot personas apsargāšanu vai konvojēšanu, kā arī pirms šīs personas ievietošanas pagaidu turēšanas telpā, šim nolūkam paredzētajā transportlīdzeklī vai uz laiku norobežotā pagaidu turēšanas vietā personu pārmeklē tā paša dzimuma policijas darbinieks un pārbauda pie šīs personas esošās mantas, lai izņemtu priekšmetus, kurus tā var izmantot uzbrukumam policijas darbiniekam vai ar kuriem iespējams nodarīt miesas bojājumus citiem cilvēkiem vai sev. Proti, jau šajā tiesību normā ir noteikts, ka personu pārmeklē, uzsākot konvojēšanu, kā arī pirms ievietošanas pagaidu turēšanas telpā, kā arī pārmeklē personu un pie personas esošās mantas. Apgabaltiesa atzīst, ka Valsts policijas 2005.gada 16.maija ieteikumu Nr.20-1880ip 46.punkts nenonāk pretrunā ar ārējo tiesību normu tiktāl, cik tas paredz personas pārmeklēšanu nolūkā atsavināt priekšmetus, kurus var izmantot uzbrukumam konvojam (policijas darbiniekam) vai ar kuriem iespējams izdarīt miesas bojājumus sev vai citiem cilvēkiem. Pamatojoties uz minēto, Administratīvā apgabaltiesa nesaskata prettiesiskumu tajā, ka Valsts policija pieteicēja pārmeklēšanas pamatojumam atsaukusies uz iekšējo normatīvo aktu, jo tādas pašas prasības policijas darbiniekiem nosaka arī ārējā tiesību norma. No Valsts policijas amatpersonu 2010.gada 6.decembra ziņojumiem redzams, ka pie pieteicēja netika atrasti aizliegti priekšmeti. No lietas materiāliem kopumā neizriet, ka pieteicēja pārmeklēšana notikusi vienīgi tādēļ, lai atrastu cigaretes. Turklāt likuma „Par policiju” 13.panta piektā daļa neparedz, ka personas pārmeklēšanai jānotiek, lai atrastu kādu konkrētu priekšmetu, bet tai jānotiek, lai atrastu jebkādus priekšmetus, ar kuriem konvojējamais var nodarīt miesas bojājumu sev vai citām personām vai veikt uzbrukumu konvojam, tādā veidā citastarp mēģinot aizbēgt. Tādējādi vispārīgi personas pārmeklēšanai pirms ievietošanas pagaidu turēšanas vietā, par kādu var uzskatīt arī tiesas telpas pirms tiesas sēdes, ir leģitīms mērķis.

[14] Apelācijas sūdzībā pieteicējs ir atsaucies uz vairākiem Eiropas Cilvēktiesību tiesas spriedumiem un tajos paustajām Eiropas Cilvēktiesību tiesas atziņām par pilnīgas pārmeklēšanas tiesiskumu. Tostarp pieteicējs atsaucies uz lietā Lorsé and others v. The Netheralnds secināto, ka rutīnas pilnīga pārmeklēšana kopā ar citām stingrām drošības metodēm sasniedz necilvēcīgas vai pazemojošas apiešanās pārkāpumu Konvencijas 3.panta izpratnē. Tāpat pieteicējs atsaucies uz citiem tiesību palīgavotiem, norādot, ja ieslodzītais tiek pārvietots no vienas drošas iestādes uz citu iestādi vai uz tiesu, tad pilnīgai pārmeklēšanai nav pamata, izņemot, ja ir pamatoti iemesli uzskatīt, ka pie ieslodzītā varētu atrasties aizliegti objekti un pilnīga pārmeklēšanas ir nepieciešama. Administratīvā apgabaltiesa šiem pieteicēja argumentiem piekrīt un atzīst, ka tiesību normas, tostarp, likuma „Par policiju” 13.panta piektā daļa nav jāpiemēro formāli, bet ir jāievēro samērīgums tās piemērošanā katrā konkrētā gadījumā. Administratīvās apgabaltiesas ieskatā no minētās tiesību normas nav secināms, ka pirms konvojēšanas un pirms personas ievietošanas atsevišķā telpā noteikti jāveic pilns pārmeklēšanas darbību spektrs – jāveic konvojējamās personas mantu, apģērba, kā arī pašas personas atkailinātā viedā pārmeklēšana. Pārmeklēšanas veida izvēlei ir jābalstās uz lietderības apsvērumiem. Tas it īpaši izriet no tā, ka ieslodzītās konvojējamās personas tiek pārmeklētas divreiz. Proti, no likuma „Par policiju” 13.panta piektās daļas kopsakarā ar, piemēram, Ministru kabineta 2007.gada 27.novembra noteikumu Nr.800 „Izmeklēšanas cietuma iekšējās kārtības noteikumi” 58.4.apakšpunktu secināms, ka ieslodzīto pārmeklē divas reizes: pirms izbraukšanas no ieslodzījuma vietas un pēc konvojējamās personas nogādāšanas pagaidu turēšanas vietā. To pašu ir konstatējis arī Latvijas Republikas tiesībsargs (turpmāk – tiesībsargs), analizējot iepriekš minēto tiesību normu un Ieslodzījuma vietu pārvaldes 2006.gada 9.marta kārtību Nr.1./12-1/kārt. „Kratīšanas kārtība ieslodzījuma vietās” un 2007.gada 28.februāra kārtību Nr.1/12-1.kārt. „Apcietināto un notiesāto uzraudzības kārtība ieslodzījuma vietās”. Arī tiesībsargs ir secinājis, ka sākotnēji ieslodzīto pārmeklē Ieslodzījuma vietu pārvaldes amatpersonas, bet vēlāk Valsts policijas darbinieki. Abām pārmeklēšanām ir vienots mērķis – sabiedriskās kārtības un personiskās drošības nodrošināšana (sk. tiesībsarga atzinumu pārbaudes lietā Nr.2012-84-2A). Ņemot vērā, ka konvojēšanas laikā pēc pirmreizējās pārmeklēšanas ieslodzītais tiek nepārtraukti apsargāts, uz ko norādījusi arī atbildētāja paskaidrojumā par pieteikumu, atkārtota personas pilnīga pārmeklēšana Administratīvās apgabaltiesas ieskatā ir īpaši jāpamato, lai nenotiktu nepamatota iejaukšanās personas privātajā dzīvē. Šādus argumentus ne atbildētājas lēmumos, ne paskaidrojumos Administratīvā apgabaltiesa neatrod. Tādi nav atrodami arī konkrēto amatpersonu, kuras pārmeklēja pieteicēju, ziņojumos. Arī atbildētājas pārstāve pirmās instances tiesā nevarēja paskaidrot, kāpēc bija nepieciešama pieteicēja pilnīga pārmeklēšana tiesas telpās, bet atbildēja, ka tāda ir standarta procedūra. Administratīvā apgabaltiesa iestādes vietā bez iestādes norādēm pati nevar izdarīt secinājumus par to, ka personas pilna pārmeklēšana, liekot tai izģērbties un notupties, tieši konkrētajos apstākļos bijusi samērīga. Pamatojoties uz minēto, Administratīvā apgabaltiesa nevar atzīt, ka pieteicēja pilnīga pārmeklēšana 2010.gada 29.septembrī un 27.oktobrī notikusi tiesiski, proti, šādas pārmeklēšanas nepieciešamībai, ņemot vērā, ka pieteicējs jau tika konvojēts no ieslodzījuma vietas, nav pietiekama pamata.

[15] Šajā lietā ir strīds par to, vai, veicot pieteicēja pilnīgu pārmeklēšanu, ir aizskarta personas cieņa. Lietā nav strīda par to, ka pieteicējam tika veikta pilnīga pārmeklēšana citu notiesāto personu klātbūtnē. Atbildētāja norādījusi, ka neviena tiesību norma neparedz, ka personas pilnai pārmeklēšanai jānotiek atsevišķi no citām personām. Tomēr Administratīvā apgabaltiesa vērš atbildētājas uzmanību, ka šis arguments nevar būt pamats tam, lai personas pārmeklēšana notiktu necienīgā veidā, jo arī bez konkrētām tiesību normām, kas regulētu kārtību, kādā jānotiek pārmeklēšanai, ir citas tiesību normas, kas ir jāievēro, piemēram, Satversmes 95.pants, Konvencijas 3.pants, kura piemērošanai Eiropas Cilvēktiesību tiesa ir attīstījusi plašu judikatūru. Administratīvā apgabaltiesa atzīst, ka personas pārmeklēšana, liekot izģērbties, atkailināt intīmas ķermeņa daļas un šādā veidā veikt kustības citas ieslodzītās personas klātbūtnē, pati par sevi rada personai ciešanas un pazemojumu un aizskar personas privātumu, jo citas ieslodzītās personas atrašanās pie šādas pārmeklēšanas veikšanas nav nepieciešama, tāda nav arī atļauta tiesību normās. Tādējādi fakts, ka pieteicēja pilna pārmeklēšana tiesu telpās abos gadījumos notikusi citas ieslodzītās personas klātbūtnē, jau pati par sevi pārsniedz to ciešanu līmeni, ko neizbēgami izraisītu leģitīma personas pārmeklēšana. Taču šajā lietā apgabaltiesa atzina arī to, ka pieteicēja pilnīga pārmeklēšana notikusi bez pietiekama pamatojuma tieši attiecībā pret pieteicēju. Tādējādi jau ar šiem pārkāpumiem ir pietiekami, lai secinātu, ka pieteicēja privātums un cieņa ir aizskarta, un argumentam, ka Valsts policija tā rīkojusies, nevēloties pieteicēju pazemot vai iebiedēt, nav izšķirošas nozīmes. Pamatojoties uz minēto, Administratīvā apgabaltiesa atzīst, ka Valsts policija 2010.gada 29.septembrī un 27.oktobrī ir pieļāvusi prettiesisku faktisko rīcību pret pieteicēju, pilnībā pārmeklējot viņu tiesas telpās bez pietiekama pamatojuma citas ieslodzītās personas klātbūtnē, tādā veidā izraisot pieteicēja cieņas aizskārumu (pārkāpts Satversmes 95.pants). Līdz ar to ir identificējama cilvēktiesība, kas šajā konkrētajā gadījumā pret pieteicēju ir pārkāpta.

[16] APL 92.pantā noteikts, ka ikviens ir tiesīgs prasīt atbilstīgu atlīdzinājumu par mantiskajiem zaudējumiem vai personisko kaitējumu, arī morālo kaitējumu, kas viņam nodarīts ar administratīvo aktu vai iestādes faktisko rīcību. Valsts pārvaldes iestāžu nodarīto zaudējumu atlīdzināšanas likuma (turpmāk – Atlīdzināšanas likums) 4.panta pirmajā daļā noteikts, ka iestāde zaudējumu var nodarīt ar darbību, izdodot prettiesisku administratīvo aktu vai veicot prettiesisku faktisko rīcību, vai arī ar bezdarbību, ja iestādei bija pienākums rīkoties, bet tā prettiesiski nav rīkojusies. No minētā, kā arī no APL 92.panta izriet, ka viens no zaudējumu tiesiskajiem pamatiem ir prettiesiska faktiskā rīcība. Savukārt saskaņā ar Atlīdzināšanas likuma 5.pantu tiesības uz zaudējuma atlīdzināšanu kā cietušajam Atlīdzināšanas likuma izpratnē ir prettiesiskās faktiskās rīcības adresātam. Atlīdzināšanas likuma 11.panta trešajā daļā noteikts, ka morālā kaitējuma atlīdzinājuma tiesiskais pamats uzskatāms par pierādītu, ja ir pierādīts fiziskās personas tiesību vai ar likumu aizsargāto interešu aizskārums. Ņemot vērā šā sprieduma [13] – [15] punktā minēto, secināms, ka izskatāmajā gadījumā ir atzīstams par pierādītu morālā kaitējuma tiesiskais pamats.

[17] Atlīdzināšanas likuma 14.panta pirmajā daļā noteikts, ka personisko un morālo kaitējumu nosaka atbilstoši aizskarto tiesību un ar likumu aizsargāto interešu nozīmīgumam un konkrētā aizskāruma smagumam, ņemot vērā iestādes rīcības tiesisko un faktisko pamatojumu un motīvus, cietušā rīcību un līdzatbildību, kā arī citus konkrētajā gadījumā būtiskus apstākļus. Šā panta trešajā daļā noteikts, ka morālā kaitējuma atlīdzinājumu nosaka apmērā līdz 4268,62 euro. Ja nodarīts smags morālais kaitējums, atlīdzinājumu var noteikt apmērā līdz 7114,36 euro, bet, ja nodarīts kaitējums dzīvībai vai sevišķi smags kaitējums veselībai, maksimālais atlīdzinājuma apmērs var būt līdz 28 457,44 euro. Šā panta ceturtajā daļā noteikts, ja iestāde vai tiesa, izvērtējot konkrētā gadījuma apstākļus, konstatē, ka privātpersonas tiesību vai ar likumu aizsargāto interešu aizskārums nav smags, personiskā kaitējuma, tai skaitā morālā kaitējuma, patstāvīgs vai papildu atlīdzinājums var būt iestādes rakstveida vai publiska atvainošanās. Izvērtējot pieteicēja aizskarto tiesību nozīmīgumu, apgabaltiesa atzīst, ka, kaut arī pieteicēja tiesību aizskārums izskatāmajā lietā ir konstatēts tikai divas reizes un konstatētais tiesību aizskārums ir bijis īslaicīgs, ir aizskartas būtiskas pieteicēja cilvēktiesības – ir noticis pieteicēja privātuma un cieņas aizskārums. Ņemot vērā, ka pieteicējs minētos apstākļus jau ir izcietis un šāda tiesību aizskāruma gadījumā nav iespējama iepriekšējā stāvokļa atjaunošana, ir jālemj par citu morālā kaitējuma atlīdzināšanas veidu.

[18] Augstākās tiesas Administratīvo lietu departaments (turpmāk – Augstākā tiesa) 2010.gada 16.februāra spriedumā lietā Nr.SKA-104/2010, izvērtējot morālā kaitējuma atlīdzināšanas institūta būtību un mērķi, cita starpā ir norādījis, ka, nosakot morālā kaitējuma atlīdzinājumu, ir jāņem vērā arī citos salīdzināmos gadījumos noteiktais atlīdzinājums. Šāds apsvērums izriet no tiesiskās vienlīdzības principa. Proti, ka salīdzināmos gadījumos atlīdzinājumam ir jābūt līdzīgam, bet atšķirīgos gadījumos – atšķirīgam. Šī prasība izriet no tiesiskās vienlīdzības principa (sk. minētā sprieduma 15.punktu). Šajā lietā Augstākā tiesa arī norādījusi, ka tiesa pauž valsts nostāju par aizskarto tiesību un paša tiesību aizskāruma nozīmīgumu. Tādējādi atlīdzinājums demokrātiskā un tiesiskā valstī nedrīkst būt nesamērīgi mazs. Turklāt ir jāņem vērā arī atlīdzinājuma preventīvais mērķis, proti, ka atlīdzinājumam ne tikai jāsniedz gandarījums personai, kuras tiesības tikušas aizskartas, bet arī jāattur iestāde no līdzīgu aizskārumu izdarīšanas nākotnē (sk. minētā sprieduma 18.punktu). Papildus minētajam, Augstākā tiesa arī norādījusi, ka atlīdzinājuma noteikšanai ir jāņem vērā arī Eiropas Cilvēktiesību tiesas atzītais, ka, pat ja valsts ir atzinusi cilvēktiesību pārkāpumu, bet noteikusi atlīdzinājumu, kas ir ievērojami zemāks par minimumu, kādu Eiropas Cilvēktiesību tiesa parasti piešķir par attiecīgu pārkāpumu, persona saglabā upura statusu Konvencijas 34.panta izpratnē. Līdz ar to, nosakot atlīdzinājumu, tiesai jāsalīdzina Eiropas Cilvēktiesību tiesas noteiktais atlīdzinājums līdzīgās lietās un jāņem vērā ne tikai Latvijas ekonomiskās iespējas, bet arī tas, ka atlīdzinājums par morālo kaitējumu nedrīkst būt ievērojami zemāks par minimumu, kādu noteikusi Eiropas Cilvēktiesību tiesa salīdzināmās lietās (sk. Augstākās tiesas 2011.gada 18.februāra sprieduma lietā Nr.SKA-161/2011 17.punktu ar tur minētajām atsaucēm uz Eiropas Cilvēktiesību tiesas 2010.gada 20.jūlija spriedumu lietā „Ciorap pret Moldovu” un 2006.gada 19.oktobra spriedumu lietā „Tomašić pret Horvātiju”, Augstākās tiesas 2012.gada 11.maija sprieduma lietā Nr.SKA-120 [9] punktu).

[19] Izvērtējot Eiropas Cilvēktiesību tiesas praksi līdzīgās lietās, Administratīvā apgabaltiesa konstatē turpmāk minēto. Lietā Valašinas v. Lithuania (pieteikuma Nr.44558/98, 2001.gada 24.jūlija spriedums) Eiropas Cilvēktiesību tiesa atzina Konvencijas 3.panta pārkāpumu apstākļos, kad ieslodzītajam vienu reizi tika veikta pilna pārmeklēšana sieviešu dzimuma cietuma darbinieces klātbūtnē. Pārmeklēšanu veica vīrieša dzimuma darbinieks, kailām rokām pārbaudot ieslodzītā intīmās ķermeņa daļas un ar tādām rokām pēc tam pārbaudot ieslodzītā pārtikas pienesumu. Šajā lietā tiesa atzina arī Konvencijas 8.panta pārkāpumu, kad ieslodzītā sarakste ar tiesībaizsardzības iestādēm tika kontrolēta un ieslodzītais nevarēja paturēt viņam adresētās vēstules. Eiropas Cilvēktiesību tiesa noteica morālā kaitējuma atlīdzinājumu 6000 Lietuvas litus (aptuveni 1730 euro). Lietā Iwanczuk v. Poland (pieteikuma Nr.25196/94, 2002.gada 15.februāra spriedums) Eiropas Cilvēktiesību tiesa atzina Konvencijas 3.panta pārkāpumu apstākļos, kad apcietinātā persona tika pilnībā pārmeklēta, pirms devās vēlēt. Pārmeklēšana notika vairāku apsargu klātbūtnē, apcietinātajam lika pilnībā izģērbties un novilkt arī apakšveļu. Apcietinātajam tika izteiktas aizskarošas piezīmes par viņa ķermeni un viņš tika pazemots. Kad apcietinātais atteicās novilkt apakšveļu, viņam tika liegts piedalīties vēlēšanās. Eiropas Cilvēktiesību tiesa apšaubīja, ka, ņemot vērā apcietinātā personību, patiešām bija nepieciešama viņa pilnīga pārmeklēšana, izģērbjoties kailam. Šajā lietā Eiropas Cilvēktiesību tiesa konstatēja arī Konvencijas 5.panta trešās daļas un 6.panta pirmās daļas pārkāpumu un piesprieda morālā kaitējuma atlīdzinājumu 30 000 Polijas zlotus (aptuveni 7200 euro). Ņemot vērā Eiropas Cilvēktiesību tiesas judikatūru, kur pat vienreizējs personas pilnīgas pārmeklēšanas gadījums novērtēts kā tāds, par kuru piešķirama ievērojama kompensācijas naudas izteiksmē, Administratīvā apgabaltiesa atzīst, ka atvainošanās šajā konkrētajā gadījumā būtu acīmredzami nesamērīgs atlīdzinājuma veids, kas liktu pieteicējam saglabāt upura statusu. Administratīvā apgabaltiesa nesaskata pieteicēja līdzatbildību viņam nodarītajā morālajā kaitējumā, jo pieteicējs neatkarīgi no savas rīcības bija spiests paciest to iedibināto kārtību, kāda Valsts policijā pastāvēja, konvojējot ieslodzītos uz tiesu. Administratīvā apgabaltiesa ņem vērā arī atbildētājas apsvērumus faktiskās rīcības pieļaušanā pret pieteicēju, proti, ka rīcība pret pieteicēju notikusi standartizēti, neizvērtējot pārmeklēšanas samērību. Tajā pašā laikā atbildētājas norādi, ka normatīvie akti neparedz, ka personas jāpārmeklē atsevišķi no citām personām, apgabaltiesa vērtē kā cinisku, bez vēlēšanās izprast, kādas būtiskas personas cilvēktiesības šāda rīcība aizskar.

[20] Izvērtējot administratīvo tiesu praksi lietās par atlīdzinājumu, Administratīvā apgabaltiesa konstatē, ka spēkā stājies ir tikai viens nolēmums, kas var būs salīdzināms ar izskatāmo gadījumu. Proti, administratīvajā lietā Nr.A42519807 pieteicējam morālais kaitējums nodarīts, vienpadsmit dienas katru rītu bez tiesiska pamata pārmeklējot viņu citu cilvēku klātbūtnē, liekot pieteicējam izģērbties kailam. To tiesa novērtējusi kā smagu morālo kaitējumu, atlīdzinājums noteikts Ls 1000. Administratīvajā apgabaltiesā ir stājušies spēkā arī vairāki spriedumi, kur morālais kaitējums naudas izteiksmē piespriests arī citām īpaši pakļautām personām. Piemēram, administratīvajā lietā Nr.A42645308 Administratīvā apgabaltiesa piespriedusi atlīdzinājumu Ls 500 apmērā par apstākļiem izmeklēšanas cietuma kamerā (nenorobežots sanitārais mezgls, nebija izlietnes, nepietiekams apgaismojums), kur pieteicējs pavadīja aptuveni 10 dienas. Tāpat ir stājies spēkā Administratīvās apgabaltiesas spriedums lietā Nr.A42808309, kur par ieslodzītās personas nenodrošināšanu ar pietiekamu platību un ventilāciju Daugavgrīvas cietumā ir piešķirts personiskā (Ls 490) un morālā kaitējuma (Ls 210) atlīdzinājums, kopā Ls 700 apmērā. Minētajā lietā tika konstatēts, ka ieslodzītās personas tiesību pārkāpums ir noticis 104 dienas. Savukārt administratīvajā lietā Nr.A42696509 piespriests atlīdzinājums Ls 2000 apmērā par to, ka 410 dienu garumā pieteicējs bijis spiests atrasties pārapdzīvotos apstākļos, tostarp 85 dienas piesmēķētās telpās. Administratīvajā lietā Nr.A42446907 pieteicējam piespriests atlīdzinājums Ls 800 apmērā par higiēnas līdzekļu neizsniegšanu. Administratīvajā lietā Nr.A42746109 pieteicējam piespriests atlīdzinājums Ls 600 apmērā par to, ka ieslodzītais 135 diennaktis tika turēts soda izolatorā, nenodrošinot viņu ar pienācīgu apgaismojumu, ventilāciju un sanitāro mezglu. Šāds atlīdzinājuma apmērs piespriests, ņemot vērā paša pieteicēja rīcību, kas bija pretrunā ar to, lai atlīdzinājums tiktu piespriests daudz lielākā (Ls 3000) apmērā. Salīdzinot minētās un citas Administratīvajā apgabaltiesā izskatītās lietas, kur īpaši pakļautajām personām piespriests atlīdzinājums naudas izteiksmē, secināms, ka daudzās no tām risināts jautājums par nepiemērotiem uzturēšanās apstākļiem cietumā, kur apstākļi lielā mērā atkarīgi no valsts finansiālajām iespējām un pārkāpumi ir novēršami tikai ilgākā laika periodā (piemēram, veicot kapitālo remontu cietuma kamerās). Tomēr šajā lietā atbildētāja, neveltot īpašas pūles, varēja atturēties no nesamērīgas faktiskās rīcības veikšanas, to pienācīgi pamatot un pieteicēja pilnu pārmeklēšanu, ja tāda patiešām bija nepieciešama, veikt cilvēka cieņai atbilstošos apstākļos. Salīdzinot iepriekš minētajās Eiropas Cilvēktiesību tiesas lietās piespriestā atlīdzinājuma apmēru, Administratīvā apgabaltiesa ņem vērā, ka nevienā no tām atlīdzinājums nav piespriests tikai un vienīgi par personas pilnu pārmeklēšanu citu personu klātbūtnē. Papildus šim faktam ir ņemts vērā tas, ka pārmeklēšana notikusi, vai nu ieslodzīto papildus pazemojot ar vārdiem, vai kādā citā nepienācīgā veidā (kailām rokām, pēc tam ar tādām pārmeklējot ieslodzītā pārtikas pienesumu). Ir ņemtas vērā arī šaubas par pilnas pārmeklēšanas nepieciešamību vispār. Kopējais atlīdzinājuma apmērs ir noteikts, ņemot vērā arī citus būtiskus cilvēktiesību pārkāpumus (piemēram, Iwancz?k lietā). Paturot prātā, ka atlīdzinājums nevar būt ievērojami zemāks, nekā to noteikusi Eiropas Cilvēktiesību tiesa, kā arī ņemot vērā Administratīvo tiesu praksi līdzīgās lietās, Administratīvā apgabaltiesa atzīst, ka taisnīgs atlīdzinājums pieteicējam šajā lietā ir nosakāms 800 euro. Administratīvās apgabaltiesas ieskatā šāds atlīdzinājuma apmērs dos gandarījumu pieteicējam un atturēs iestādi no līdzīgu gadījumu atkārtošanās, kā arī nenonāks pretrunā ar administratīvo tiesu praksi (sk. lietu Nr.A42519807, kur Ls 1000 piespriesti par rutīnas veida ikrīta pārmeklēšanu 11 dienu garumā).

[21] Administratīvā apgabaltiesa atzīst, ka pirmās instances tiesa nav pareizi novērtējusi lietas apstākļus, līdz ar to pieņēmusi kļūdainu spriedumu.

[22] Ar Administratīvās rajona tiesas tiesneses 2011.gada 1.augusta lēmumu pieteicējs daļēji atbrīvots no valsts nodevas samaksas (kas tobrīd bija maksājama Ls 20 apmērā). Pieteicējs samaksājis valsts nodevu Ls 1. Ar Administratīvās rajona tiesas tiesneses 2012.gada 17.aprīļa lēmumu pieteicējs atbrīvots no valsts nodevas samaksas par apelācijas sūdzību (kas tobrīd bija Ls 10). Saskaņā ar APL 126.panta pirmo daļu, ja pieteikums pilnībā vai daļēji apmierināts [..], tiesa piespriež no atbildētāja par labu pieteicējam viņa samaksāto valsts nodevu. Pamatojoties uz šo tiesību normu, atbildētājai uzliekams pienākums atlīdzināt pieteicējam viņa samaksāto valsts nodevu 1,42 euro.v Saskaņā ar APL 126.panta otro daļu, ja pieteicējs no valsts nodevas samaksas bijis atbrīvots un pieteikums pilnībā vai daļēji apmierināts, valsts nodevu piespriež no atbildētāja. Pamatojoties uz šo tiesību normu, atbildētājai uzliekams pienākums iemaksāt valsts budžetā valsts nodevu 26,98 euro.

Rezolutīvā daļa

Pamatojoties uz Administratīvā procesa likuma 126.panta pirmo un otro daļu, 307. un 309.pantu, Administratīvā apgabaltiesa

nosprieda:

Borisa Klopcova pieteikumu apmierināt daļā. Atzīt par prettiesisku Valsts policijas faktisko rīcību, 2010.gada 29.septembrī un 27.oktobrī veicot Borisa Klopcova pilnu pārmeklēšanu cilvēka cieņu un privātumu aizskarošā veidā.

Uzlikt pienākumu atbildētājai Latvijas Republikai atlīdzināt Borisam Klopcovam morālo kaitējumu 800 euro apmērā.

NoraidītBorisa Klopcova pieteikumu pārējā daļā. 

Piespriest no Latvijas Republikas par labu Borisam Klopcovam viņa samaksāto valsts nodevu 1,42 euro.

Uzlikt pienākumu Latvijas Republikai iemaksāt valsts budžetā valsts nodevu 26,98 euro. Spriedumu var pārsūdzēt Augstākās tiesas Administratīvo lietu departamentam viena mēneša laikā no sprieduma sastādīšanas dienas, kasācijas sūdzību iesniedzot Administratīvajā apgabaltiesā.

Tiesnes e referente  I.Meldere, Dz.Amerika, V.Poķis     2014.gada 11.martā